Tuvojas 25. marts, kad visā Latvijā tiks atzīmēta Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
Arī mēs Madonā, tāpat kā iepriekšējos gados, pulcēsimies pie Šķeltā akmens, lai atcerētos un pieminētu vienu no lielākajām Latvijas iedzīvotāju traģēdijām, kad tūkstošiem nevainīgu cilvēku lopu vagonos tika aizvesti aiz Urāliem, izkaisīti un pamesti likteņa varā Sibīrijas plašumos. Daudzi gāja bojā ceļā. Vēl vairāk bija to, kas neizturēja badošanos, trūkumu un neciešami skarbos dzīves apstākļus. Mēs, vecākā paaudze, visu to zinām. Daļa arī savām acīm esam redzējuši un pārdzīvojuši. Tādēļ arī šai tautas traģēdijas piemiņas dienā esam pie Šķeltā akmens, tikai neredzam tur bērnus, mūsu jaunatni. Viņiem visvairāk tur vajadzētu būt, jo ne jau mums, vecākajai paaudzei, ir nepieciešami drūmo dienu stāsti, kvēlās runas (mēs to visu zinām), bet gan jaunatnei, mūsu nākotnei, lai tas nekad vairs neatkārtotos.
Te tad arī paveras nepadarītā darba lauks. Vispirms vecākiem vajadzētu bērniem stāstīt un izskaidrot, kādu Golgātas ceļu ir gājuši viņu vectēvi un vecmāmiņas. Viņus cienot, jāgodā viņu piemiņa. Paņemiet viņus pie rokas un tur aizvediet!
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 19.03.2011.
Autors: L. VESELOVS