Tā nevar būt, ka skola, beigusi pastāvēt, izgaist bez pēdām. Protams, katra mācību iestāde savos pasaulē aizgājušos audzēkņos atstāj kādu nospiedumu, tomēr bijušos skolēnus atsaukt atpakaļ un skolas tēlu salikt kopā kā liekamattēlu nav iespējams.
Tāpēc 2024. gada 1. jūnijā, kad Liepkalnes skolai piederīgie satikās skolas 155. gadadienā, radās doma skolas vārdu ierakstīt akmenī. Akmens taču dzīvo saules mūžu. Tik ļoti gribas saules mūžu savai pirmajai skolai – visa labā ceļa rādītājai.
Par saziedotajiem līdzekļiem akmeņkaļu darbnīcā „Slāpe" tika pasūtīts piemineklis, kas granītā atgādinātu par kastanīti, ar ko spēlējies katrs mazais liepkalnietis, ko dāvanā iestādīšanai saņēmis vai katrs skolas bērns. Un kastaņi, kas Ilzes Indrānes romāna nosaukumā celtajā cepurē, arī no Liepkalnes skolas. Kāpēc lai tā nebūtu, ja pie skolas kopš tās dibināšanas 1869. gadā augusi un par simtgadīgu koku bija kļuvusi mīļā, no Liepkalnes skolas nedalāmā kastaņa? Simbols pārdzīvoja savu skolu, kuru slēdza 2006. gadā un telpas atdeva sociālās aprūpes vajadzībām. Koka sirds neizturēja, drīz vien – 2008. gada 24. maijā – padevās, uz zemes saļima ziedu svecēs saplaukušais milzīgais stāvs.
Skolas ēka pēc renovācijas nu ir ieguvusi modernu, pavisam citu tēlu, bet tās vēsturiskais Kalna skolas gars šķitās padzīts klīstam pa veco ābeļdārzu, staigājam gar skolēnu stādīto liepu rindu un Lejas skolu, gar skolas laikā dēstītām lapeglēm, līdz 2025. gada 5. oktobrī – Skolotāju dienā – bijušie skolēni, skolotāji un darbinieki sanāca kopā, lai Liepkalnes skolas garam atdotu godu un pelnīto mieru. Ar krāsainiem miķelīšiem, dālijām un mārtiņrozēm tam tika rotāts ceļš akmenī. Pārsegu no Liepkalnes skolas piemiņai celtā akmens noraisīja Velta Bērziņa un Alvis Zaics, skolēni, kuriem atmiņas par skolas gadiem aizsniedzas vistālāk. Jaunu kastaņkociņu līdzās granītā rakstītam skolas vārdam iestādīja Zigmunds Bērzkalns un Inguss Lucs – skolotājs, kurš savam skolniekam savulaik mācīja darba mācību. Rūdolfa Blaumaņa muzeja „Braki" vadītāja Zinta Saulīte uzzīmēja spilgtākās vēstures un skolai līdzās pastāvējušo ēku ainas. Stāsts aizveda līdz izlaidumam, kurā latviešu valodas skolotājai Zintai Saulītei bija lemts būt Liepkalnes skolas pēdējo absolventu klases audzinātājai. Sausnējas pagasta vēstures muzeja „Līdumi" vadītāja Elita Leiboma atgādināja par muzejā esošo Liepkalnes istabu, kurā starp atmiņu stāstu pierakstiem, fotogrāfijām, dokumentiem, laikrakstu publikācijām rodams daudz liecību par Liepkalnes skolas dzīvi.
Ērgļu apvienības vadītāja Elita Ūdre pasākuma nobeigumā aicināja nodziedāt veiksmīgi izvēlēto dziesmu „Dar' man, tēvis, pastaliņas", kas bija ilggadējās skolotājas Veltas Grīnbaumas bieži dziedāta, pat par skolas himnu uzskatāma dziesma.
Nu mums, vietējiem liepkalniešiem, un lielceļu braucējiem ir radīta vietiņa, kur acis un domas piesiet, atminoties gaišos skolas gadus, kad ābeļziedi ziedēja baltāki, kad zāle bija zaļāka, lietus lija siltāks un skolas zvans skanēja liegāk, aicinošāk. Tad skolotājs un grāmata bija liela vērtība un cilvēciskās attiecības laikam īstākas, vismaz starp cilvēkiem neatradās spoža glāstvirsma vai ekrāns.
Kaut skolas Liepkalnē jau deviņpadsmit gadus nav, tā nebeidz mūs audzināt un sēt labo gribu. Mēs aizvien esam gatavi tapt, kļūt un galvenais – būt.
10.10.2025.