Tā nu dzīvē bija sanācis, ka bijušais latgalietis savas jaunības dienas pavadīja skaistajā Vidzemes pilsētiņā Cesvainē. Vēlāk lielāko daļu savas dzīves esmu atdevis kaimiņu pilsētai Gulbenei. Dzīvojot Gulbenē, ņemot vērā manu darbu un sabiedrisko darbošanos, bieži tikos ar gulbeniešiem. Un tur par Madonas slimnīcu dzirdēju tikai labus vārdus.
Vieni tur bija atguvuši spēju staigāt bez kruķiem. Citi terapijas nodaļā bija atguvuši iespēju sirdij strādāt kā agrāk. Bet kāds draugs pēc smagas avārijas, kurā bija lauzis kāju, jau pēc diviem mēnešiem varēja savām kājām atnākt uz dziedāšanas mēģinājumu.
Nu, man par laimi, tagad pats jau daudzus gadus esmu madonietis. Biju arī starp tiem, kuri cīnījās par Madonas slimnīcu, neļaujot to „reorganizēt". Saku paldies madoniešiem, kuri aizstāvēja savu balto gulbi, savu slimnīcu.
Necik sen nu mani pašu ar ātrās palīdzības mašīnu kādā sestdienā aizgādāja uz slimnīcu. Tur jau no pirmajām minūtēm ievēroju, cik mediķi prasmīgi dara visu, lai slimnieks atgūtu veselību.
Guļot slimnīcas palātā, ne reizi vien atcerējos savu labo paziņu, aktieri Kārli Sebri. Daudzreiz, dzīvē tiekoties, zinot par viņa veselības problēmām, jautāju, kā ir ar veselību. Viņš parasti atbildēja: „Tagad atkal labi", jo kādas desmit dienas bijis pie saviem „sargeņģeļiem" slimnīcā, lai atgūtu spēku darboties.
Un nu, atrodoties slimnīcā, es sapratu, ka esmu labās rokās. Te gan terapijas ārste Biruta Vindele, gan māsiņas, gan katrs terapijas nodaļas darbinieks precīzi veica savu darbu. Dziļu paldies saku visam terapijas nodaļas kolektīvam, visiem, kuriem pateicoties pēc piecu dienu ilgas ārstēšanās pats ar savām kājām varēju doties uz mājām. Zinu, ka vienmēr Madonas slimnīcas kolektīvu saukšu par saviem „sargeņģeļiem".
Autors: JĀZEPS ROMULIS