Vēl Madonai visapkārt sniega kalni, bet… saulīte ar katru dienu pakāpjas augstāk debesīs, dodot cerību, ka pavasaris drīz būs klāt.
Jāsāk cilāt sēklu paciņas, jāpārbauda rakšanas, duršanas un kaplēšanas instrumenti, lai tad, kad klāt būs lielais sēšanas, stādīšanas trakums, viss būtu pa rokai. Nu ja, tā jau gan laikam domā tikai vecākās paaudzes ļaudis, un arī ne visi, jo jaunajiem argumenti – kāpēc ķēpāties pa zemi, ja visu var nopirkt veikalā un pie lielākiem zemniekiem. Un tai pašā laikā vaidi un vaimanas – darba nav, naudiņas nav, nu ir gals klāt, atliek vienīgi zupas virtuve un pārtikas palīdzība. Ir ļaudis, kam tiešām tas ir gandrīz vienīgais cerības valdziņš – nav vairs spēka pastrādāt, grauž slimības. Par to neviens nevar pārmest. Bet, cik zināms, uz to pašu Madonas zupas virtuvi iet gana spēcīgi ļaudis, kuri vasarā nudien varētu sarūpēt kaut vai saknes, tās audzējot.
Ļoti dīvaini. Tajos gados, kad nedrīkstēja nestrādāt, plēstin plēsās pēc kāda zemes pleķīša, kaut vai pēc pāris vagām, lai tikai būtu savs kartupeļu maisiņš, salāti, nu kaut vai vasaras zaļumi. Tagad nevienam neko nevajag, var salikt rokas un vaidēt, ka nekā nav, bads un tumsa klāt. Domāju, ka ģimenēm, kurās ir bērni kaut vai pusaudžu vecumā, ļoti svētīgi būtu vasarā pastrādāt nelielā mazdārziņā. Tad nākamais pieaugušais zinātu, kā no mazas sēkliņas izaug gan tomātu, gan salātu dēsts, kā sēt redīsus, kā un kad stādīt sīpolus. Piedodiet, tā ir vesela zinātne, un bieži vien tā nav apgūstama, lasot zinātniskus darbus vai ilustrētos žurnālus. Vajadzīga tikai prakse un iepriekšējo paaudžu vērojumi. Un vai nav interesanti, ja izrādās, ka ir „zaļais īkšķis" – viss, ko sēj un stāda, aug augumā, kuplo un zeļ. Un kur tad nu mēs no dabas aizskriesim? Kosmosa tālēs? Pagaidām jau vēl ne.
Paradokss. Zviedrijā, kur likās, ka ir gandrīz vai ideālākais sabiedrības modelis, cilvēki stāv rindās uz operācijām, lai viņiem noņemtu liekos taukus, arī jaunieši. Jo cilvēki paliek arvien mazkustīgāki, jaunieši, bērni aizraujas ar kompjūterspēlēm, kas, kā zināms, neveicina muskulatūras attīstīšanu.
Nu labi. Pēckara gados arī bija grūti – bija jāskaita naudiņa no algas līdz algai. Sevišķi smagi bija laukos. Bet kāpēc gan man, pilsētā augušai, tik ļoti gribējās paņemt no dārza pašas izaudzēto, ko nav skārušas nezin cik svešas rokas? Tad jau laikam tā audzināšana nav bijusi diez ko padomiska, bet gan buržuāziska.
Šīs pārdomas radās sakarā ar to, ka nelielam zemes gabaliņam, kas visus gadus ir ticis apstrādāts, mēslots, vajadzīgs kopējs. Pagaidām tādu nav izdevies atrast.
Pie tam – mūsu pašvaldību budžeti šogad nav tik lieli, ka var naudiņu svaidīt, kā pagadās. Vai lietderīgāk nebūtu daļu sociālo līdzekļu ieguldīt zemes gabaliņu apstrādē, piedāvājot tajos strādāt trūcīgiem, bet darba spējīgiem cilvēkiem. Lai ziemā tad atkal varētu pulcēties lielākā pulkā ap zupas virtuvēm.
Un ja nu visi atsakās? Nu tad jārīkojas pēc bezkaunības principa: „Kad nav naziņ' (naža), grauz ar nadziņ'", vai arī jāsāk piemērot lozungu – kas nestrādā, tam nebūs ēst, saprotams, neattiecinot to uz slimiem, veciem, darba nespējīgiem cilvēkiem.
Cik ilgi vēl radīsim strādāt negribošus cilvēkus? Palīdzība cilvēkiem ir vajadzīga, bet tikai līdz zināmai robežai.
Un vēl viens padoms tieši dārzkopjiem. Ja siltumnīcā parādās baltblusiņas, tās palīdz iznīdēt kokakola – dzērienā ir fosforskābe, un tādam mazam kukainītim jau daudz nevajag. Pamēģiniet pašpricēt – ērti, lēti, izdevīgi!
Autore: LISILA PIŅĶE