„Neatkarīgās Rīta Avīzes" (NRA) 5. novembra numurs ienesa zināmu apvērsumu Latvijas politiķu un tautas politiskajā domāšanā.
Bijušie Latvijas Augstākās padomes deputāti no Tukuma rajona, kādreiz aktīvie tautfrontieši Juris Celmiņš, Agris Jaunkļaviņš un Vilis Seleckis tajā publicējuši apjomīgu pārdomu rakstu jaunas Latvijas valsts Satversmes tapšanas sakarā. Rakstā analizēts pašreizējais stāvoklis, kad pasaules ekonomiskā krīze Latviju skārusi vissmagāk un radījusi reālus draudus valsts un tautas pastāvēšanai. Analizēts darbs pie Satversmes darbības atjaunošanas laikā līdz 1993. gada 6. jūlijam un daudzās nepilnības Satversmes saturā, ko izjūt gan politiķi, gan tauta kopumā. Rakstā ietvertas sadaļas par pašreizējo stāvokli valstī, par konstitucionālās reformas nepieciešamību, Satversmes Sapulces ievēlēšanu, Valsts prezidenta, Saeimas, Ministru kabineta darbības aspekti un pašreizējās Satversmes saturā neiekļautās tiesību normas.
Satversmes reformu problēma briedusi ilgus gadus. Jau 1933. gadā Zemnieku savienība iesniegusi Saeimā priekšlikumu paketi Satversmes reformai, taču tā netika īstenota sakarā ar Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā 1934. gada 15. maijā veikto valsts apvērsumu. K. Ulmanis gan tautai solījies izstrādāt jaunu Satversmi un atjaunot demokrātiju, taču šie solījumi diemžēl nepiepildījās. Satversmes reformas jautājumi bija dienas kārtībā 5. un 6. Saeimas darbības laikā, bet pirms 8. Saeimas LSDSP piedāvāja Jura Bojāra sagatavoto Satversmes projektu. Tajā bija gan vērā ņemamas pozitīvas lietas, bet kopumā tas bija samērā nereāls. Satversmē izdarīti tikai daži labojumi un papildinājumi, līdz ar to Satversme patlaban kļuvusi zināmā mērā arhaiska, neatbilstoša reālajai situācijai pēc iestāšanās NATO un ES.
Sākšu ar minētā raksta pēdējo sadaļu – par Satversmē neiekļautajām tiesību normām. Autori uzskata, ka, neraugoties uz to, ka politiskās partijas savās rokās koncentrējušas ievērojamu varu, Satversmē tās ir pieminētas tikai vienu reizi. Būtu nepieciešama speciāla nodaļa „Politiskās partijas", kurā būtu iekļauta arī norma par palielinātu partijas biedru skaitu. Jāreglamentē partiju finansēšana – tikai no biedru naudas un valsts budžeta.
Pašlaik Satversmē praktiski nav pieminēta pašvaldību loma, to tiesības un pienākumi. Rakstā kritizēta Saeimas vēlēšanu kārtība un pastāvošā proporcionālā vēlēšanu sistēma, kas ļauj „vēlēšanu lokomotīvēm" Saeimā savilkt līderiem paklausīgus, bet likumdošanas darbam nepiemērotus deputātus. Latvijas Republikā izveidotas un darbojas daudzas nozīmīgas valsts institūcijas, kuru darbība Satversmē nav atrunāta un nav arī noteikta to iecelšanas kārtība.
Ļoti būtiski valsts tiesību jautājumi ir saistīti ar ārpolitiku, tāpēc būtu lietderīgi Satversmē izveidot nodaļu „Valsts ārpolitika", kurā jāparedz valsts ārpolitikas galvenie mērķi, pamatprincipi un valsts aizsardzības nodrošināšanas veidi.
Attiecībā uz Valsts prezidentu virzīta doma, ka nepieciešams noteikt Valsts prezidenta kandidātu izvirzīšanas kārtību. Attiecībā uz Saeimu konstatēts, ka tā bieži vien pati paplašina savu pilnvaru loku un uzņemas daudzu atbildīgu valsts amatpersonu iecelšanu amatā un atcelšanu no amata. Frakciju sadarbības padome un valdošās koalīcijas partiju līderi veido neleģitīmu varu valstī. Būtu vēlams Saeimai pamatā atstāt likumdošanas un kontroles funkcijas. Tāpat Ministru kabinets nespēj patstāvīgi pieņemt atbildīgus lēmumus bez saskaņošanas ar koalīcijas frakciju padomi. Satversmes uzdevums būtu palielināt valdības pilnvaras, padarot to neatkarīgu no partiju ķildām un nodrošinot valdības stabilitāti.
Visi minētie jautājumi ir ievērības cienīgi, un būtu nepieciešams tos iekļaut reformētajā Satversmē. Iebilstu pret diviem priekšlikumiem. Vispirms par tautas vēlētu Valsts prezidentu (šis temats apcerēts arī Viktora Avotiņa NRA 4. novembra numurā publicētajā rakstā „Kas vēlēs prezidentu?" sakarā ar apvienības „Visu Latvijai" izvirzīto priekšlikumu). Kā bija lasāms „Latvijas Avīzes" 7. oktobra numurā, iedzīvotāju aptaujā kā iespējamie Valsts prezidenta kandidāti minēti: valsts kontroliere I. Sudraba (32%), eksprezidente V. Vīķe-Freiberga (23%) un tikai kā trešais – pašreizējais Valsts prezidents V. Zatlers (7%).
Otrs iebildums ir pret Satversmes Sapulces ievēlēšanu ar uzdevumu – īstenot valstī Satversmes reformu. Kā zināms, Satversmes Sapulce Latvijā tikusi ievēlēta tikai vienu reizi – 1920. gada aprīlī, un toreiz kandidējuši 25 vēlēšanu saraksti. Par Satversmes Sapulces prezidentu tika ievēlēts vēlākais Valsts prezidents Jānis Čakste, aiz sevis atstājot Jāni Raini. Satversmes Sapulce nomainīja Tautas Padomi un darbojās divarpus gadus, radot Latvijas tiesisko un sociālo pamatu, izveidojot nacionālo valdību, pieņemot agrārlikumu, noslēdzot mieru ar agrākajiem ienaidniekiem – Krieviju un Vāciju. Latvija tika atzīta de iure un kā pilntiesīga locekle uzņemta Tautu Savienībā (Ādolfs Šilde. Pirmā Republika, 1993.). 1922. gada oktobrī tika ievēlēta Latvijas Republikas 1. Saeima. Tad ko mēs gribam – likvidēt Saeimu, uz laiku to aizstāt ar Satversmes Sapulci? Tas nebūtu prāta darbs, jo reformēt Satversmi ir tiesības arī Saeimai.
Triju bijušo politiķu raksts publicēts ar domu – veidot plašu tautas kustību valsts reformu atbalstam. Izmantosim šo iespēju!
Autors: ĀDOLFS BORBALS