Raugies debesīs un sameklē zvaigzni,
Sameklē zvaigzni visspožāko,
Lai arī kur Tu būtu, tā tevi neatstās
Un vienmēr Tevi pasargās.
Vai zini, kas tā par zvaigzni,
Vai zini, kāpēc tā tik spoži mirdz?
To zvaigzni mūsu senči debesīs cēla,
Tā mūsu tautas brīvība.
Tā pārāk daudz upuru nesa,
Par daudz tēvu, dēlu un brāļu,
Tā brīvība, kas smagās cīņās gūta,
Tā pati – par Tevi, Latvija.
Par zelta rokām, ko pretī man sniedz,
Caur uguni karsto arī es spētu iet,
Lai tikai vienmēr tās maigas un siltas
Un senču dārgumiem mūžam pilnas.
Tie dārgumi, ko nevar nopirkt par naudu –
Tā valoda, ko atņemt nespēs neviens,
Tā deja, kas mums prieku dod,
Un dziesma, kas spēj savienot.
„Dievs, svētī Latviju",
Dziedi galvu paceltu
Un roku uz sirds savas liec,
Lai mūžam šī dziesma neizdziest!
Manai zemei
Katram ir viena sirds un saule,
Katram ir māja un pagalms savs,
Katram dota tik viena mēle,
Bet valodu Tev apkārt ļoti daudz.
Katram uz zemes ir stūrītis savs
Ar saules lēktu un rīta rasu,
Ar pļavas ziedu saldo smaržu,
Jāņu ugunskura dvašu.
Zeme, kur jūrā zelta stari riet
Un liedaga smiltīs mūsu soļi dziest,
Kur viļņi plūstot aiznes pēdas,
Dziedina jūrmalas smilšainās rētas.
Ak, zeme Tu svētā,
Tev ceļu ir daudz!
Kā atrast to īsto,
kur dzīve mūs sauc?
Kā zināt, kur pārnākt,
kad spēka vairs nav,
Ticība zudusi svešumā jau?
Tikai tad mēs šeit atmosties spētu,
Lai no jauna skaistai dzīvei noticētu,
Kad bērnu smaidi ar mīlestību
Dzēš visu naidu un pārestību.
Jo katram tā mums ir tikai viena,
Šajā dzīvē reiz dota ir gan.
Daudz sāpju un asaru pielietā zeme,
Kura tik ļoti mīļa ir man…
2006. gada novembris