Rudenī piepildās viss. Debesis – ar gājputniem, acis – ar krāsām, apcirkņi – ar graudiem, galdi – ar rudens gardumiem, vakari – ar atmiņām. Šobrīd, kad zeltaini dzeltenas lapas zem kājām mums stāsta pasaku no mīļākās bilžu grāmatas, ir kārtējā Skolotāju diena, tikšanās ar skolotājiem un skolu.
Lai tev labi klājas, mana skola! Tā ir Puikules pamatskola, kur mācījos, kur lika apzināties darbu kā dzīves pamatvērtību. Mūsu klasē skolas gados vajadzēja strādāt, vajadzēja gatavoties katrai stundai, vajadzēja mācīties un nečīkstēt. Allaž, ja gadījās kāda neizdošanās, audzinātāja mudināja vainu nemeklēt citos, bet sevī. Skola man iemācīja apzināties, ka skolēnam mācības ir tāds pats darbs kā pieaugušajiem – viņu darbavietās. Skola radināja rosīties sabiedriskajā darbā.
Mana skola vienmēr ir bijusi kā standarts, kā paraugs, kādai jābūt skolai. Tā ir vieta, kur gribas atgriezties vēl un vēl, kur tevi uzņem kā mājās. Kāpēc tas tā? Tāpēc, ka tur ir mani skolotāji – cilvēki, no kuriem katrs man devis daļiņu sevis. Vai gan varu aizmirst savu pirmo audzinātāju Ilgu Braži, pamatskolas audzinātāju Rutu Karlivāni, kas vēl pasniedz matemātiku, ķīmiju un fizkultūru. Savukārt skolotāja Aina Šmite spoži mācīja latviešu valodu un literatūru – stundas bija emocionālas un domām piepildītas. Par tādiem skolotājiem mēdz teikt – kā ar karoti zināšanas ielej.
Domājot par skolas devumu manā dzīvē, tā varētu turpināt un turpināt – par būtiskām vērtībām, par stipro pamatu, ko nemaz nav iespējams sašķobīt.
Puikules skola man vienmēr ir bijusi kā etalons visām skolām. Paldies visiem skolotājiem, paldies skolai, kas mums deva ceļamaizi visam mūžam.
Autore: ILVIJA KRĒSLIŅA