Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudzi zinātnieki pētījuši nacionālā jautājuma stāvokli valstī. Veikts ne mazums etnoloģisko pētījumu, parādījies desmitiem publikāciju. No izdotajām grāmatām minamas kaut vai P. Zvidriņa un I. Vanovskas "Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums" (1992. g.), pirms desmit gadiem izdotā apkopojošā grāmata "Mazākumtautību vēsture Latvijā" u. c.
Nupat nācis klajā profesora Leo Dribina sastādītais izdevums "Mazākumtautības Latvijā. Vēsture un tagadne", kura tapšanā liela loma bijusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtam.
Atsevišķu rakstu autori – I. Apine, V. Volkovs, V. Ščerbinskis, L. Dribins, M. Vestermanis, M. Melers u. c. – analizējuši dažādu mazākumtautību vēsturi Latvijā, tās pārstāvju statistiku un īpatnības. Lielākajā daļā rakstu figurē gadi, cipari, procenti, konkrēti fakti. Kā pieturas punkts ņemts stāvoklis uz 1935., 1940., 1959., 1989. g. un mūsdienās.
Sastādīto grāmatu ievada I. Apines raksts par mazākumtautību lomu un multikulturālismu Latvijā. Jau izsenis Latvijā līdzās pamattautībai dzīvojuši vācieši, čigāni, poļi un lietuvieši, vēlāk – igauņi, ebreji, krievu vecticībnieki u. c. Neatkarīgās Latvijas laikā (1935. g.) 75,5% iedzīvotāju bija latvieši, 12% – austrumslāvi, 5% – ebreji, 4% – poļi un lietuvieši, 3% – baltvācieši. 97,6% iedzīvotāju bija Latvijas Republikas pilsoņi.
Latvijas etniskā karte krasi mainījās līdz ar politiskajām izmaiņām valstī 1940. gadā. Valsts etnisko stāvokli lielā mērā pasliktināja Otrā pasaules kara norises. Kara nobeiguma posmā vismaz 250 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, lielākoties latvieši, devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Savukārt Latvijā sākās masveidīga Padomju Savienības tautu, galvenokārt austrumslāvu (krievu, baltkrievu, ukraiņu) invāzija, viņu īpatsvaram pieaugot no 12% līdz 42% 1989. gadā, kamēr latviešu palika vairs tikai 52%. Latvijas laukos bija saglabājušies 71,5% latviešu, kamēr pilsētās to īpatsvars nokritās līdz 36,5%. Visās lielākajās pilsētās latviešu īpatsvars bija zem 50%, arī vairumā lauku rajonu bija krasi audzis krievu, baltkrievu un ukraiņu īpatsvars.
Latvijas vislielākās minoritātes – krievu – vietu valsts etnoģenēzē savā rakstā aplūkojis V. Volkovs, kas līdztekus objektīviem datiem pārāk pieticīgi raksturojis krievu nācijas lomu politisko un ekonomisko privilēģiju jomā. Nav akcentētas arī krievu tautības iedzīvotāju vājās latviešu valodas zināšanas. Galvenokārt uzsvērts pašreizējais stāvoklis, kad krievu īpatsvars samazinājies līdz 28,3%, daļai krievu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atgriežoties etniskajā dzimtenē.
V. Ščerbinskis savā izpētes lokā ņēmis t. s. dienvidu tautas – tatārus, armēņus, moldāvus, azerbaidžāņus, gruzīnus, uzbekus, kuru kopskaits nav sevišķi liels – nedaudz virs 10 tūkstošiem, bet kuru lielākā daļa laika gaitā ir pārkrievojušies.
Interesants ir I. Apines veiktais pētījums par čigāniem (romiem), kam ir senas saknes Latvijā un kuru lielais vairākums ir Latvijas Republikas pilsoņi un brīvi runā latviski.
Īpašu sadaļu veido triju autoru publikācijas par visvairāk cietušās minoritātes – ebreju – kopienu veidošanos Latvijā, ap 70 tūkstošu ebreju bojāeju Otrā pasaules kara laikā un par daudzu latviešu tautības cilvēku pašaizliedzīgo rīcību nāvei nolemto ebreju glābšanā.
Profesora L. Dribina sastādītā grāmata sava universāluma dēļ vērtējama kā Latvijas minoritāšu enciklopēdija, kā to trāpīgi nodēvējis Rihards Treijs ("NRA", 2. februāris). Tā saistīs ne tikai vēstures pētniekus, bet arī daudz lasītāju, kuriem rūp un interesē Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva problēmas, to vēsture un risinājums šodienas apstākļos.
Autors: ĀDOLFS BORBALS