Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū, kad pēc Otrā pasaules kara beigām bija apritējuši tikai 20 gadi, Eiropas valstīs valdīja dažādas sociālās sistēmas. Dzīvojot padomju totalitārajā sistēmā, mums bija jācieš daudzi un dažādi brīvības ierobežojumi. Taču arī tad padomju cilvēkiem bija pieejami ārzemju ceļojumi, tiesa gan – galvenokārt uz sociālistiskās sadraudzības valstīm, kā Čehoslovākiju, Poliju, Bulgāriju. Savukārt tūrisma braucienu uz kapitālistiskajām valstīm bija maz.
Nāk atmiņā kruīzs 1965. gada vasarā (tieši pirms 50 gadiem) pa Baltijas un Ziemeļjūras valstīm. Lielais un komfortablais laineris „Nadežda Krupskaja" Ļeņingradas ostā uzņēma ap 400 tūristu no daudzām savienotajām republikām un dažām Krievijas lielpilsētām. Latvijas grupā bija pārstāvēta galvenokārt inteliģence – zinātnieki, augstskolu mācībspēki, mākslinieki, ārsti, inženieri, skolotāji.
Pirmā pietura kruīzā bija Somijas galvaspilsēta Helsinki. Ar pārsteigumu vērojām Helsinku ostā sablīvētās vieglās automašīnas, galvenokārt taksometrus. Kā vēlāk izrādījās, somu presē bija izplatījusies ziņa, ka padomju laineris „Nadežda Krupskaja", ar ko īsi pirms tam svītas pavadībā bija ceļojis padomju valsts līderis Ņikita Hruščovs, tagad esot nodots padomju miljonāru rīcībā un bijušas cerības, ka „miljonāri" tūlīt metīsies taksometros, lai dotos pilsētas apskatē. Taču somu šoferi jutās vīlušies, kad tūristu simti rāmi sakāpa nofraktētajos autobusos.
Jāpiebilst, ka saskaņā ar ārzemju valūtas apmaiņas normām padomju „miljonāru" rīcībā bija apmēram 10-12 ASV dolāru, ko varēja tērēt vienā vietā vai pa daļām. Atceros, ka es līdztekus dažādās valstīs nopirktajām skatu kartītēm un nozīmītēm atļāvos Londonā notērēt pusi no valūtas, iegādājoties „boloņas" materiāla lietusmēteli, kādi pie mums toreiz maksāja 70 rubļu un bija grūti dabūjami.
No Helsinkiem palicis spilgtā atmiņā kultūras pils „Finlandija" apmeklējums, kur mums demonstrēja toreizējo modes deju „Letka jenka". Vakarā mēs visi uz kuģa klāja jautri lecām šo jauko danci.
Latvijas tūristos neaizmirstamus iespaidus atstāja unikālais Kārļa Millesa skulptūru dārzs Stokholmā, Gustava Vīgelanda grandiozās akmens skulptūras un slavenā ceļotāja Tūra Heijerdāla plosta „Kon-Tiki" muzejs Oslo, Lielais Bens un Tauers Londonā, „sarkano lukturu" rajons Antverpenē, unikālais baznīcas zvanu koncerts Beļģijas mazpilsētā Lježā, Briselē skatītā Čurājošā puisēna statuja un Atomiuma režģis, jaukais Tivoli izpriecu parks, slavenā Nāriņa Kopenhāgenā un Hamleta pils turpat netālu utt. Vēroto pasaules raibumu Eiropas valstīs bija pārpārēm.
Mūsu kruīza laikā neiztika bez starpgadījumiem un kurioziem. Vairāk nekā diennakti ilgstošā pārbrauciena laikā no Oslo uz Londonu kuģis jūrā sāka „dreifēt", jo viens no tūristiem bija, maigi izsakoties, kļuvis psihiski nevesels. Izrādījās, tas bijis kolhoza priekšsēdētājs no Lietuvas grupas, kurš desmit gadu nav bijis atvaļinājumā, sevi visu veltot tikai darbam. Un viņam, nabagam, neizturēja nervu sistēma, vērojot visus kapitālistiskās dzīves raibumus. Līdz ar to viņam ceļojums arī beidzās, jo pēc sazināšanās pa rāciju ar citiem padomju kuģiem jūrā viņu matrožu eskorta pavadībā glābšanas laivā ar vinčām nolaida jūrā un pārcēla uz citu kuģi, kurš devās uz Rostokas ostu Vācijas Demokrātiskajā Republikā.
Beļģijas ostā Antverpenē mūsu kuģis stāvēja ostā pilsētas viducī, kur izbaudījām arī paisuma un bēguma apstākļus. Kad kuģim noteiktajā laikā bija jāatiet, tas turpināja stāvēt ostā, bet visu laiku pa skaļruni tika meklēts kāds cilvēks. Mums visiem likās, ka šis tūrists noteikti palicis ārzemēs un nu tiek veltīgi gaidīts. Kad bija pagājušas teju divas stundas, parādījās arī „vainīgais" – profesors no Ukrainas grupas. Viņš staigājis vienatnē un nebija pacenties pagriezt pulksteni pēc vietējā laika, tādēļ arī tas divu stundu nosebojums. Varējām tikai lēst, cik padomju tūrisma rēderejai izmaksāja ostas teritorijas un tās infrastruktūras piespiedu izmantošana.
Vācijas Federatīvās Republikas lielpilsētā Hamburgā mums pēc programmas bija paredzēta tikai viena diena. Taču šīs vienas dienas izpildījums izrādījās ļoti īpatnējs. Pēc ierašanās ostā mūs apveda pāris loku pa pilsētu, tikai caur autobusa logu vērojot slaveno Reperbāni un citus interesantus objektus. Tad devāmies uz pārsimt kilometru attālumā esošo Lībekas pilsētu, kur varēja izkāpt un mazliet izlocīt kājas. Pēc tam – atpakaļ uz Hamburgas ostu, līdz ar to noslēdzot mūsu viesošanos VFR. Iztika arī bez suvenīru iegādes no Hamburgas.
Pēc Hamburgas apmeklējuma uz mūsu kuģa parādījās satīriska sienasavīze – versija par to, kā analogi būtu uzņemami Rietumvācijas tūristi Padomju Savienībā. Pēc ierašanās Maskavā pāris loku ap Sarkano laukumu, pēc tam brauciens uz Tulas pilsētu un atpakaļ, un līdz ar to valsts apmeklējums būtu izsmelts. Protams, šāda attieksme Vācijā pret padomju tūristiem toreiz bija izskaidrojama ar valdošajām saspīlētajām starpvalstu attiecībām un „aukstā kara" apstākļiem.
Mūsu kruīza ceļš no Hamburgas tālāk veda ar lielu līkumu apkārt VFR ziemeļrietumu daļai, lai izvairītos no brauciena pa Ķīles kanālu, jo padomju tūrisma rēderejai tas varētu izmaksāt pārāk dārgi.
Interesants moments atzīmējams pēdējā apmeklētajā kapitālistiskajā valstī – Dānijā. Pēc Kopenhāgenas objektu apskates latviešu tūristu pulciņš uz brīdi, jautri čalodams, apmetās kādā parkā uz soliņiem. Tajā brīdī garām gāja divas kundzes – latviešu emigrantes. Izdzirdējušas latviešu valodu, viņas apstājās un pievērsās mums. Viņas bija pārsteigtas, ka mēs tā brīvi varam staigāt apkārt, un interesējās, cik cilvēku no mūsu kuģa palikuši ārzemēs. Par gadījumiem, kad padomju tūristi palikuši ārzemēs, pieprasot politisko patvērumu, bijām dzirdējuši un lasījuši. Taču ko gan mēs, „pliki un nabagi" padlatvijas pilsoņi bez īpašām politiskām ambīcijām, būtu iesākuši, palikdami ārzemēs?
Šovasar, savas astoņdesmitgades apritē, atcerējos šīs pirms pusgadsimta notikušā ārzemju ceļojuma norises un ar tām saistītās atmiņas, lai tajās padalītos ar „Stara" lasītājiem.