Uz pansionātos nokļuvušajiem apkārtējie parasti noskatās ar nožēlu, labākajā gadījumā – ar līdzjūtību, domās jautājot, kāpēc gan tas tā ir noticis. Citi to uzskata par likteņa sodību, citi – par paša vainu, ka nav laikus padomāts par vecuma nevarību un slimībām, kas katram reiz pienāks. Dažs pansionātā iestājas ar līdzšinējā dzīvē iegūtām garīgo traumu nesadzijušām rētām… Cilvēks nav kā koks, kas padevīgi pakļaujas lielajiem dabas likumiem, sagaidot ziemu; tikai birdinot lapas kā asaras…
Laimīgi ir tie, kuri spēj uz savām kājām (kaut ar kūjiņas palīdzību) nostaigāt līdz mūža galam un nodzīvot ģimenē starp mīlošiem bērniem un mazbērniem.
Diemžēl daudzi pansionātā mītošie var pārvietoties tikai ratiņkrēslos vai ar staigulīša palīdzību. Citi, slikti redzošie, staigā, pieturoties pie sienu lenderīšiem, nespēj lasīt grāmatas. Slikti dzirdošie nespēj saklausīt radiopārraides, grūtāk kontaktējas ar pārējiem iemītniekiem. Tomēr katrs cenšas pacietīgi nest savas dzīves krustu līdz galam. Vieglāk ir tiem, kas paļaujas uz Dieva apredzību.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 30.10.2013.
Autore: MARIANNA TOMIŅA
Barkavas pansionātā