Ir pārdomu un klusais pateicības laiks, kad katrs no mums klusajos vakaros domā par to, kas labs bijis šā gada skrējienā, kas padarīts, domājam arī par to, kas nav veicies un kāpēc.
Arī mēs savās mājās liekam pa plauktiņiem labos un veiksmīgos darbus, domājam par rītdienu, un nekādi mēs nevaram aizmirst tos labos cilvēkus, kuri mums ikdienā un svētkos ir nesuši prieku, kuri ir palīdzējuši redzēt, kas notiek ārpus mūsu mājas. Tā ir saikne ar ārpasauli, un tā liek saprast, ka arī veco, slimo cilvēku mūžs nav bijis tukšziedos kaisīts, bet tas ir atstājis darbu, mīlestību, godīgas attieksmes izpratni nākamajām paaudzēm. Šis gads ar visām ķibelēm tomēr ir bijis arī gaišs, saulains, visi kopā esam darījuši labus darbus, lai mūsu vecļaudis pansionātā varētu dzīvot labi, lai būtu aprūpēti no visas sirds.
Taču uzskatu, ka līdz ar materiālo pusi katram no mums ir vajadzīgs garīgais piepildījums, kas silda sirdi un dvēseli. Un tieši tāpēc šajā – Adventa – laikā es gribu katram no jums, labie cilvēki, kaut vai domās iedegt balto sveces liesmiņu un teikt mīļu paldies, ka atradāt ceļu pie mums un gaišākas darījāt veco cilvēku domas, kaut uz brīdi atmiņā atsaucāt viņu bērnību, jaunību, darba pilnos soļus. Jūs esat tie, kas bieži vien izkliedē vientulības un atstumtības izjūtu, bet ilgas pēc darbošanās, pēc mājām – tās jau paliek, bet dzīves rats taču griežas…
Savu cilvēku, sava kolektīva vārdā mīļu paldies saku mūsu mīļajai rakstniecei Ilzei Indrānei par Balto stundu un bērnudārza "Saulīte" bērniem, audzinātājām; brīnišķīgajai Praulienas bērnudārza vadītājai un viņas atsaucīgajam kolektīvam, sniedzot koncertus, kur tik skaisti ritinās bērnu dejas soļi un dziesmu kamolītis; kā visu sirdis priecēja Aronas pagasta dziedošais ansamblis Ivetas vadībā un Rudītes lasītās dzejas rindas par baltajām asterēm, pirmo reizi mūsmāju ļaudis redzēja, kā tiek dejotas vēderdejas, un kāda bija piekrišana Mārcienas pašdarbniekiem. Vēl tagad mūsos skan skolotāja Jāņa Bērziņa lasītā dzeja par tēvu zemes skaistumu, ar tās baltajām bērzu birzīm, stalto Gaiziņu. Tālākos ceļos mūs vadīja skolotāja Rasma Ieviņa. Mūsu acis priecēja Lazdonas rokdarbnieces. Pozitīva sadarbība mums ir ar mācītāju Ingu Dāboliņu, Rudīti Kumsāri. Īpaša saikne ir ar Madonas bibliotēku, kur mūs regulāri ar interesējošo literatūru apgādā laipnā, atsaucīgā darbiniece Rasma Krievāne, organizē tikšanos ar interesantiem, radošiem cilvēkiem. Brīnišķīgajā dzejas pasaulē mūs ieveda novada dzejnieki Sarmīte Radiņa un Oļģerts Skuja.
Tāds īpašs laiks ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, tad jau arī atveras sirdis uz labiem, gaišiem darbiem. Un tā pirmo reizi, bez īpaša uzaicinājuma, pie mums viesosies viena no novada skolām – Bērzaunes pamatskola. Gribētos gan, lai šādu skolu būtu krietni vairāk, jo jauniešiem taču ir jādod iespēja sevi izteikt labestībā, gaišumā, mīļumā, kā to, piemēram, dara Madonas jauniešu kopa, kad katru gadu Ziemassvētku laikā viņi vienkārši atnāk un kopā ar mums cep piparkūkas, dzied un jautrojas, un tad mūsmājas smaržo, skan. Šo gadu noslēdzot, pirmo reizi pie mums viesosies arī mana novada pašdarbnieki no Liezēres, savas jaukās kultūras darba organizatores vadīti.
Daudz labu, gaišu cilvēku mums ir apkārt, visus nevaru nosaukt, bet ziniet, ka visiem, visiem gaišuma nesējiem mēs vēlam veiksmi, izturēt, nepadoties, paturēt sevī šo gaišo labestības uguntiņu.
Paldies jums saka Madonas pansionāta iemītnieki, darbinieki un direktore
RASMA DZINTRA OZOLIŅA