Ārstēšanās jāsāk ar ģimenes ārstu, kas nosaka diagnozi, ārstēšanās kursu un seko līdzi slimības gaitai. Mana ģimenes ārste ir Anita Klūga, iejūtīga, laba speciāliste. Viņa ne tikai izraksta zāles, bet seko līdzi slimības gaitai.
Viņas darbā ir jūtamas rūpes par cilvēka veselību. Viņa neliedz padomu arī pa telefonu. Patīkami, ka daktere sniedz ticību, ka slimība ir izārstējama, sliktākajā gadījumā – apārstējama. Tas rada optimismu. Lai nebūtu jāskraida pie speciālistiem, viņa mani nosūtīja uz Madonas slimnīcu. Esmu priecīgs, ka par savu ģimenes ārsti izvēlējos Anitu Klūgu. Jāsaka paldies par viņas rūpēm. Mana interese par Madonas slimnīcu bija liela, jo es jau esmu tur ārstējies iepriekš, uzturēšanās slimnīcā man atstāja labas atmiņas gan par ārstēšanās procesu, gan sadzīves apstākļiem. Šajā laikā pēc slimnīcas ārstējos mājās, veselība uzlabojas, bet slimnīca piedzīvoja grūtus laikus – „Rīgas kungi" kā izbadējies kraukļu bars metās uz Madonas slimnīcu, jo tā esot „jāpārstrukturē". Madonieši cēlās aizstāvēt savu slimnīcu. Nosargāja. No augšas visu laiku notiek „griešana" – naudas līdzekļu samazināšana. Iespaidu uz slimnīcas izdzīvošanas laiku atstāj arī ekonomiskā krīze. Domāju, ka nu gan būs pavisam slikti, jo slimnīca tik daudz mocīta. Mani ievietoja trīsvietīgā palātā. Sāku iekārtoties, tūlīt ieradās arī terapijas nodaļas vadītāja Biruta Vindele. Sīki izmeklēja, un sākās ārstēšana. Slimnīcā uzturēšanās nav paredzēta ilgstoša, tāpēc madonieši steidz padarīt pēc iespējas vairāk. Pēc brītiņa ārste smaidīdama paziņoja: „Jums stāvoklis ir labāks, nekā iepriekš domājām." Tas man deva ārstēšanās prieku un cerību uz drīzu izveseļošanos.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 15.05.2012.
Autors: JĀNIS HIRŠS