Sasirgu. Biju cieši pārliecināts – paies vien kādas dienas un būšu vesels. Taču veselāks nekļuvu, bet slimāks gan. Un diezgan straujā tempā. Vēl pēc dažām dienām strauji cēlās temperatūra, negribējās neko, toties istabā rēgojās dīvaini rēgi. Pats nepatīkamākais – absolūts nespēks. Nevarēju izdarīt neko. Izkāpt no gultas, pat ar citu cilvēku palīdzību – neiespējami. Kaut kā iešļūkt istabas čībās – arī ne.
Labi, ka ir 113 ar vienmēr saprotošiem, lietišķiem, izpalīdzīgiem cilvēkiem. Paldies!
Madonas slimnīcā vispirms noskaidroja, ir vai nav "Covid-19". Neesot. Bet – varēja jau būt. Paldies, ka tā.
Madonas slimnīcā šad un tad ir gadījies būt, lai ārstētos. Pēdējā reize ne tik sen, pirms dažiem gadiem ķirurģijas nodaļā, lieliskā aprūpē.
Šoreiz svētdienas vakarā divi spēcīgi sanitāri mani nestuvju gultā iestūma uzņemšanas nodaļas telpās, lai es vesels un spirgts varētu pēc piecām dienām atstāt brīnumdares – slimnīcas telpas.
Neizdzēšamas spilgtas atmiņas palikušas par šīm piecām dienām. Ne tikai dienām, ar katru stundu palika labāk. Slimnīcā ir tik viegli, tik patīkami. Liekas – viss notiek, viss tiek darīts ar vienu mērķi – palīdzēt slimniekam. Ārstējošā ārste (Inga Rauda) atkal un atkal pienāk pie sava pacienta, māsiņas un viss apkalpojošais personāls steidz izpildīt ārstes norādījumus. Viss tiek darīts ar redzamu labestību, patiku, optimismu. Pie labākās gribas nav iespējams izvētīt, kas strādā ļoti, kas ne tik labi, jo tas ir viens vesels liels cieti saliedēts kolektīvs ar vienu mērķi – kalpot slimniekiem. Un tas padodas izcili labi.
Izcila virtuve. Garšīgi (garšīgāki kā mājās) ēdieni, kas piecu dienu laikā ne reizi neatkārtojās. Porcijas lielas.
ILMĀRS PURIŅŠ
27.07.2022.