Cesvaines pils
Meža taka Madonas apkārtnē
Madonas novada ezeri un lauki
Cesvaine ziemā
Baltie loki Madonas parkā
Reklāma — × 150 px

Novada atmodai — 20

Redakcija

Autors • 07.10.2008.

Burtu lielums

Šovasar aprit 20 gadu kopš Atmodas sākuma Vidzemē un sevišķi Madonas novadā. To uzsāka cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa "Helsinki-86".
Toreiz trakoja čeka, pret mums tika vērstas represijas, un vairāki grupas līderi pat tika izraidīti no LPSR. Tāpēc grupā oficiāli mani uzņēma tikai 1988. gada pavasarī, par to paziņojot caur raidstaciju "Amerikas Balss".

Es tiku ievēlēts grupas koordinācijas centrā, un man uzdeva izveidot Madonas rajona nodaļu.
Radio paziņojums bija šoks daudziem. Bija arī tādi, kuri ļaunā priekā berzēja rokas: nu vienreiz tiksim no viņa vaļā, jo Sibīrija viņam garantēta. Man sāka draudēt telefoniski, ar vēstulēm, tika pieslēgta noklausīšanās ierīce un izsekots katrs solis. Par to liecina no čekas maisiem izsniegtās ziņotāju kopijas un to segvārdi.
Lūk, tad arī 1988. gadā sākās mūsu atklātā darbība. Man piebiedrojās R. Porietis, G. Pinka, E. Rigerts, A. Plaudis un M. Valpēteris. Mums konkrētu palīdzību nekad neatteica J. Kiukucāns, A. Meijers, E. Sauka un citi. Īpaši gribu pieminēt toreizējā rajona prokurora I. Ķemzāna atbalstu marmora plākšņu atgūšanā un leģionāru pārapbedīšanas jautājumā.

Spītējot aizliegumam un daudzajiem miličiem, tajā vasarā mēs pirmie uzdrošinājāmies pacelt sarkanbaltsarkano karogu un iznest to Vidzemes zonas autokrosā Lubānas mācītājmuižas pļavās. Mēs rīkojām pirmos mītiņus pie O. Kalpaka atdusas vietas, Svētās uguns altāra Lubānā un Liseskalna kapos. Ar šo karogu izgājām arī Madonas ielās. Piedalījāmies mītiņos Rīgā, kā arī zārka nolikšanā un PSRS ordeņu izkaisīšanā pie V. I. Ļeņina pieminekļa. Atteicāmies no karaklausības apliecībām un nodevām tās komisariātā. Izplatījām uzsaukumus un veicām pretpadomju aģitāciju boikotēt PSRS Augstākās padomes vēlēšanas. Rīkojām piketus: Madonā, sagaidot S. Dīmani, un Rīgā pie LPSR prokuratūras, aizstāvot bēdīgi slaveno M. Lujānu. Mūsu uzdāvinātais sarkanbaltsarkanais karogs vēlāk sāka plīvot virs Aizsargu nama Madonā. Vienīgi nesekmējās pienācīgi "sagaidīt" Lubānā toreizējo VDK šefu Johansonu, kas ar visu svītu pamanījās aizbēgt.

Mēs savācām ziedojumus un atjaunojām uzspridzināto vienīgo pieminekli Latvijā K. Ulmanim. Uzstādījām arī piemiņas zīmi viņam pie vecās vidusskolas Lubānā. Savācām parakstus par sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu un vairāku ielu nosaukumu maiņu. Mūsu nopelnu daļa ir tā, ka arī Gulbenē, Madonā un Varakļānos tika nomainīti daži nosaukumi. Mēs panācām, ka tika atdotas abas jau minētās marmora plāksnes ar kritušo draudzes biedru uzvārdiem, kuras kopā ar daudz ko citu Lubānas ev. luterāņu baznīcai kādreiz nozaga vietējie komunisti. Mums izdevās panākt, ka Madonā pie dzelzceļa stacijas tika uzstādīts piemiņas akmens deportētajiem tautiešiem.

Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 07.10.2008.

Autors: KĀRLIS DOROPOĻSKIS
"Helsinki-86" biedrs un
LR Tautas tribunāla loceklis


Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku

Abonē eStars.lv un lasi vairāk

Ar digitālo abonementu no 1,99 €/mēn. tu piekļūsti visiem portāla eStars.lv rakstiem. Vēlies vairāk? Izvēlies E-avīzi vai drukāto laikrakstu.

Pievienojies sarunai

Pievieno komentāru

Komentēt vari arī anonīmi — pietiek norādīt vārdu.

Reklāma — × 150 px