Otrā vēstule manam Skolotājam A. Treicim Aizsaules dārzos viņa 95. šūpļa svētkos (18.06.2017.)
Pirmais ieraksts manā dienasgrāmatā. 2017. gada 14. septembrī
Kālab rakstu?
Madonas 1. vidusskolai – 109
Arturam Treicim – 95 (1922-1983)
Galvenais – skolotāja vēlējumu: – Pieraksti, meit, sava tēva atmiņas – nupat, nupat gatavojos izpildīt līdz galam. Latvijas simtgadei Cesvaines kultūras veicināšanas biedrība (dib. 1997.) pošas izdot Cesvaines grāmatu – IV (2018). Redaktore Sanita Dāboliņa liek man rakstīt visgrūtāko, reizē visgaišāko tēmu "Gaismotāji manos sakņu racējas ceļos". Un tur būs par vairāk nekā 60 personībām, kas man un maniem palīgiem līdzējušas 45 gadu laikā izzināt, pētīt, vētīt, apkopot…
Ak, Dievs… Manu mīļo Skolotāj, kā aiztek gadi… 1960. gads – mana izlaiduma atvadu laiks aiz kalniem. Bet Jūs, Skolotāj, atceros ik brīdi, kad pagurstu, kad māc šaubas, kad zaudēju cerību izturēt mūsu lielā veikuma (CG, I, 2001., CG, II, 2006., CG, III, 2009.) vērtības apšaubītāju nievas, skaudību un vēl citas negācijas… Un kļūstu gaiša, ņipra, moži darbīga. Ceļos. Daru…
Šobrīd, Skolotāj, pēc ilgiem klusēšanas gadiem (2009. mira mūsu grāmatu redakcijas šoferis Ivars Holsts! Sāp mokoši, nebeidzami…) atkal esmu savu mīļo bērnu Jāņa, Sanitas un Ivo, četru mazdēlu – Bruno, Tomasa, Fēliksa, Hugo -, mazmazmeitiņas Kimi, znota Askolda, vedeklas Vinetas, Lailas, Bruno sieviņas, augšāmcelta. Revidēju 45 gados (1972-2017) krāto mājas arhīvu, atrodu arī vēl noderīgas lietas, lieko izvācot… Vārdu sakot, manu Skolotāj, savu solījumu, ko devu sev, no Jums pēdējoreiz Madonas ielās atvadoties, cenšos svēti, godprātīgi un moži pildīt, lai iemūžinātu sava tēva, savas dzimtas, savu skolotāju, savu daudzo gaišo palīgu, atbalstītāju piemiņu ceturtajā grāmatā par Cesvaini. Vai, Skolotāj, man uz to ir tiesības? Dzirdu Jūsu atbildi. Tā ir apstiprinoša. Bet to skaļi nepaudīšu. Lai nezūd tas brīnumainais spēks, kas mūs, nemierpilnos meklētājus, daudzus jo daudzus šajā saulē un mūžībā, šobrīd dara možus. Mēs taču gatavojam dāvanu Latvijai tās simtgadē. Bet ne tikai! Tā būs dāvana savējiem Cesvainē, Latvijā un pasaulē. Pirms gadiem, Skolotāj, kāda absolvente mums rakstīja: "Katrs, kas dzimis, audzis, mācījies, strādājis Cesvainē, te ir SAVĒJAIS." Bet savukārt, apkopojot IKTIC "Cesvaine" un Cesvaines ģimnāzijas un novada muzeja organizētās I Latvijas skolotāju novadpētnieku konferences materiālus, krājumam nosaukumu "Savam novadam un Latvijai (1998.)" deva tā sakārtotāja S. Dāboliņa. Lieliski! Piekrītat, Skolotāj? Jūtu – Jūs gaiši uzsmaidāt mums no Mūžības dārza. Paldies!
Klāt atvadu brīdis… Gaismas stari, ko Jūs sūtāt mums, Jūsu audzēkņiem, apgaismo daudzu jo daudzu lielisku, talantīgu Madonas 1. vidusskolas absolventu ceļus.
Dievs, svētī Madonu, Cesvaini un Latviju! Ilga Holste
Otrais ieraksts: Andas Līces grāmata Cesvainē "Paldies, ka uzmodināji!". 2017. gada 19. septembrī
Andas Līces un mana dvēseļu radniecība ieminusi gaišas jo gaišas sirdsgudrību ceļa meklējumu pēdas. Domās bieži jo bieži smeļos spēku Andas pēdējo gadu dzīves jēgas atziņās: rakt un rakstīt. Jo gaiši un sirsnīgi to izjutu divās šīgada tikšanās reizēs. Nē, kļūdījos – trijās!
Pirmā – "Ceļadomās", A. Līces mājās šovasar. Mani sagaidīt atjoņo ņipri, galanti mazdēli. Stādās priekšā: Jānis un Jēkabs, sniedz roku, ieskatās acīs… Tas ir tik mīļi. Gluži kā Andas uzruna pagalmā: – Paklausies, kā bites dūc! – … Un tiešām: no netālās, apjomīgās dravas atviļņo medus vācēju sanoņa. Anda gaida no ārzemju ceļiem atgriežamies jauno māju un dravas saimnieku – dēlu Jurģi. Priecīga! Cerīga! Kad pajautāju, cik tad bišu saimju ir dravā, saimniece liek minēt. Domāju – tak beidzot pie prāta ķērusies, tālab ieminos, ka divdesmit. Kļūdījos. Esot vesels simts!!! Jurģis vadīšot dravu. Andai būšot savas sešas saimes… Norāminos.
Mazdēlu pavadībā apejam apļa taku ap māju un ieejam puķu valstībā un … sakņu dārzā. Anda mierīgi stāsta, ka visu šo apjomīgo platību daiļdārzniece, kam šūpulī ielikti vecmammas un mammas zaļo pirkstu talanti, joprojām pati ar lāpstu uzrokot divreiz gadā! Arī mazdēliem ir savas vagas. Vien ar to ravēšanu tā gausāk sokoties… Bet – laiks un Dievs rādīs ceļu arī puisēniem. Tāpat kā Andai, kā Jurģim un meitai Elīnai.
A. Līces pēdējo gadu viedā gudrība – rakt un rakstīt – piepildās cerīgi un pamatīgi. Kā it viss, ko viņa dara. Cep maizi. Un grāmatas atvēršanas svētkos viesiem tiek kaņepju mazmaizītes… Kopj bites. Stāda, sēj, ravē… Bet pāri visam joprojām ir vēlme – agrās rīta stundās sēsties pie rakstīšanas. Krauj malku kopā ar mazdēliem. Dzīvo pilnskanīgi un gaiši. Tā gaismodama dvēseles attīrīšanas ceļu ikvienam viņas darbu lasītājam. Katram ciemiņam. Katram, ko satiek ikdienas gājumā Cesvainē, kur A. Līce, Cesvaines vidusskolas 1961. gada absolvente, ir SAVĒJĀ. Jo Cesvaine kļuva par Andas un viņas mammas pēc-Sibīrijas gadu mājvietu, kad vectēva mājās "Liepnieki" mājoja sveši ienācēji… Krieviskā vidē augusī pusaudze mācījās krievu komplektā klasēs… Tikai vidusskolas gadi veidoja A. Līces personību gaišā, labā, pozitīvā virzienā. Lūk, dzejnieces vārdi "Vēstulē skolotājai, kura mirdz" par sirdsgaišo, daudztalantīgo skolotāju Hariju Šulcu, vijolnieku, diriģentu, režisoru, gleznotāju un – matemātikas pasniedzēju: "Bet nu nāk matemātikas skolotājs un spēlē vijoli. Tad arī matemātiku var pieciest…"
Tā, savulaik gaidot skolas 70. jubileju (1989.) jaunatvērtajās divās mazās dīķa spārna istabiņās – muzejā, radās apzīmējums viedāko pedagogu stūrītim – "Skolotāji, kuri mirdz". Tāda gaiša bijusi arī audzinātāja Jūsma Linde, skolotāji Zenta Šulce, Vilfrīds Kanaviņš un citi. Un Cesvaines vidusskolas dibinātāju, pirmo direktoru, ticības mācības skolotāju Albertu Vītolu A. Līce arvien ir apbrīnojusi. Par viņa spēju stāvēt un palikt sardzē mācītāja gados Cesvaines luterāņu baznīcas draudzē arī tad, kad padomiskā ideoloģija uzdrošinājās noliegt Dieva spēku. Pirmajās Cesvaines novada dienās (1997.) A. Līce bija līgotāju pulkā "Sauliešos" – rakstnieka, pirmā Cesvaines vidusskolas literatūras skolotāja Augusta Saulieša mājās… Tik svarīgā brīdī, kad ielīgojam "Sauliešu" māju taku, dvēseliski gara apvāršņos satikās divi diži mūsu novadnieki. Izrādās, abi Trīszvaigžņu ordeņa nesēji: A. Saulietis, rakstnieks un pedagogs (1927.) un A. Līce, dzejniece un publiciste (1995.).
Otrā tikšanās – 2017. gada 17. augustā Cesvainē
Citēšu A. Līces jaunās redzējumu un dzejoļu grāmatas "Paldies, ka uzmodināji!" 17. lappusi: "Šodien daudzi baidās domāt, lai nenonāktu pie visai bēdīga atklājuma, ka ir dzīvots skaļi, bet tukši…, un tā arī nav apgūts cilvēcības kods, ko izsaka nevis cipari, bet jautājums "Kā es tev varu palīdzēt?". Citiem vārdiem –
kā es varu kādam būt par svētību. Bet būt vienam par svētību nozīmē būt par svētību daudziem – savai dzimtai, tautai un pasaulei… Bet mums jābūt arī modriem, lai nesāktu nicināt SAVĒJOS…"
Uz tikšanos tik šaurajā bibliotēkas istabiņā bija atnācis vai sešu desmitu pulciņš A. Līces talanta cienītāju. Nepiedodami, ka uzņemt tādu GODA viešņu (šo titulu A. Līcei paši piešķīrām 1997. gadā!) – Latvijas mēroga kultūrpersonību, sešu OM deportēto atmiņu grāmatu "Via dolorosa" sastādītāju 15 gadu garumā, Latvijas kultūrvārda nesēju tautiešiem Amerikā, Austrālijā un citur, Okupācijas muzeja darbinieci (10 g.), vairāku desmitu grāmatu autori – Cesvaine nespēja Cesvaines pilī – A. Līces skolas gadu ēkā…?!…
A. Līce un meita E. Līce godam izturēja saspiestību, burzmu un citas neērtības. Grāmata atvērta. Lasītāju atsauksmes – A. Līce – vieda. Kā vienmēr!
Trešā tikšanās – manās mājās Cesvaines nomalē
Beidzot Anda ir klāt! Sniedz grāmatu savai pensionētai biogrāfei… Sēžam. Mums daudz pārrunājama. Anda ir manu drūmo tumsas gadu gaismotāja… Kā arvien – pacietīga mani uzklausīt, uzmundrināt vai pieklusināt. Bet kā jūtas viņa savā Cesvainē, kur viņa izvēlējās dzīvot dzejošanas-rakstīšanas rītos, vakaros?.. Cesvainē viņu tikpat kā neviens nepazīstot. Kādreiz gan sveicinājuši daudzi. Arī skolēni. Vai jaunā skola veido savējiem, novadniekiem garā svešu jaunatni? Anda jautā, vai kāds skolmeistars esot bijis uz tikšanos… Ar kaunu atzinos, ka daži vien. Bet kādreiz? Anda savā steidzīgajā rīdzinieces darba ritumā atrada iespēju ne tikai tikties ar visiem skolēniem, skolotājiem pils zālē. Un kur tad vēl sirdsgudrības stundas atsevišķām klasēm! Sarunu stundas aizritēja arī tieši skolotāju saimes vidū! Kas notiek Cesvainē? Vienā no diviem Cesvaines muzejiem atrodas apjomīgais A. Līces ciltskoks, mans pētījums "Pieskārieni"… Kāpēc tie un citas vērtības par viešņu nebija izstādē tikšanās reizē? Atbilde nav zināma…
– Neskumsim, Anda! Top ceturtā Cesvaines grāmata, kurā Tev būs ļauts izteikties… Cerēsim, ka citreiz Tev ceļā uz Ķinderu kapiem visi nebrauks garām tā, kā Tu raksti esejā "Miera osta": – Neviens autiņš nepietur, kaut gan redz, kurp ar puķu klēpi dodos… Aiznesu puķes vēl dažiem man tuviem cilvēkiem. Krēsla palīdz atsaukt atmiņā viņu balsis. Diemžēl… mēs daudziem paliekam parādā savu paldies… Cik gan reižu šo ceļu nav staigājusi mana mamma. Viņa gāja, un neviens neredzēja viņas asaras. Tās noslaucīja vienīgi vējš. Ceļš uz kapsētu ir īpašs ceļš…"
Jā, un A. Līci izbrīnīja fakts, ka vēl līdz šim viņu intervēt nav vēlējusies "Cesvaines Ziņu" redaktore… Komentāri lieki! Paldies, Anda. Mēs – SAVĒJIE – Tevi sapratām.
06.10.2017.