Rakstnieces Māras Svīres teksts „Aizved mani uz Munameģi!" kopš Jāņa Streiča filmas „Limuzīns Jāņu nakts krāsā" latviešu sabiedrībā folklorizējies tik pamatīgi, ka mums pat neienāk prātā jautāt, kādēļ ne tikai igauņi, bet arī paši latvieši kaut ko tādu nesaka par Gaiziņu.
Ja uz mūsu likteņkalnu palūkojas no teiku un nostāstu tālēm, no pirmskara Latvijas un pat padomju laika skatu kartīšu burvības, tas šķiet gauži aplami. Gaiziņš un tā apkaime liekas pat skaistāki, iedvesmīgāki par Munameģi, sevišķi latvieša sirdij un prātam. Arī ja raugās no formālā viedokļa, tur ir Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus, Natura 2000 teritorija, dabas aizsardzības programmas LIFE protektorāts, neskaitāmu aizsargājamu augu, dzīvnieku un biotopu mājvieta, teiksmainā Dieviena.
Taču šodien uz Gaiziņu gan ciemiņus, gan saviešus labāk nevest. Vairāk nekā divdesmit valsts atjaunotās neatkarības gados Madonas novada amatpersonu un novadā izvietoto valsts uzraudzības iestāžu bezatbildība, nekaunīgi pieļautā un, izskatās, pat veicinātā nacionālās bagātības izsaimniekošana kādreiz jaukās, latviskās kultūrvides ainavas degradējusi līdz nepazīšanai. Aizsargājamās kalnu nogāzes un trauslo augu kopu gravas pārvērstas baigos, par līdz 30 m platos „šļūcambiznesa" kanālos, tehnokrātiskās trasēs. Arī „dumjās dabas" veidotie kalni barbariski uzbērti un pārveidoti. Ielejās Gaiziņkalna „iekarotāji" ar uzņēmumu „Lido" priekšgalā atstājuši pamestus, pusraktus dīķus, grants krāterus un betona atkritumus. Savukārt Madonas novada vadītājs Andrejs Ceļapīters jau 2004. gada maijā, apspriezdams dabas parka „Gaiziņkalns" dabas aizsardzības plānu, gluži vai ar Gaiziņa „biznesā" visieinteresētākās personas – Gunāra Ķirsona – muti paspējis gan noniekāt aizsargājamos, tāpēc „traucējošos" biotopus, gan mudinājis saudzējamās(!) ainavas „izmantot no ekonomiskā viedokļa" (Dabas aizsardzības plāna protokoli). 2006. gada 22. decembra laikrakstā „NRA" šī pati amatpersona Ķirsona tagad jau par neglītu čiku pārvērtušos plānu dabas parku pārvērst ēstuvju „disnejlendā" apjūsmo pavisam atklāti: „Tas ir fantastisks projekts… to vajag ar pozitīvām emocijām atbalstīt, lai neliktu sprunguļus riteņos."
Un Madonas pašvaldības tiešām sprunguļus „likteņkalna" vides postītāju kaujas ratu ceļā nav metušas, pat tad, kad tie visiem acīmredzami stampājuši Latvijā vissenākās sauszemes teritorijas trauslās dzīvības asnus.
Kas no tā iznācis? Vispirms jau nacionāls negods par profānisku izturēšanos pret senču atstāto kultūrvidi. Kauns. Bet vēl jau arī patiešām fantastiski ekonomiskie un morālie zaudējumi, īsā laika sprīdī izķiņķelējot to, kas nepieder tikai šīm paaudzēm.
Vai pilsoņi Ceļapīters, Ķirsons un viņam līdzīgie mums kādreiz atdos nolaupīto Gaiziņu – kaut kādā ziņā vissvarīgāko latviskās identitātes simbolu? Vai kāds mūsu valstī pārtrauks nacionālo ainavu vietējā mēroga izsaimniekošanu un par to saņems arī pelnīto sodu? Vai Valsts kontrole reiz ķersies arī pie šādu noziegumu izvērtēšanas un vainīgo meklēšanas?
Pagaidām jāatzīst, ka jebkuram latvietim ar sirdsapziņu un godaprātu jālūdzas: „Neved mani uz Gaiziņu!"
Autors: DAINIS ĪVĀNS