Mēs dzīvojam Eiropas Savienībā un pielāgojamies tās likumdošanai un noteiktajai kārtībai – sākot no brīvā tirgus un beidzot ar tādiem atsevišķiem jautājumiem kā pasta (korespondences) piegāde.
Tā dēvētajos padomju gados visā valstī bija liels skaits pasta darbinieku, kuri laikus piegādāja vēstules un laikrakstus. Nu jau brīvvalsts laikā pasta piegādes termiņš ir palielinājies vairāk nekā trīs reizes. Cilvēki, kuri nodzīvojuši ilgu mūžu, atminēsies, ka agrāk pasta sūtījumiem tika pievērsta lielāka uzmanība. Bija darbinieki, kas strādāja naktīs, lai pasts jau no rīta tiktu piegādāts. Šobrīd piegāde ir ar tādu noilgumu, ka reizēm jāzīlē, pēc cik dienām un vai vispār kaimiņš saņems no jums savu vēstuli, tai skaitā apsveikumu svētkos. Gadās, ka šis termiņš ir pusmēnesi vai pat ilgāks.
Nav īsti skaidra arī „Latvijas Pasta" priekšniecības doma, ka vēstules nevajadzīgi jāvizina pat vairāk nekā 300 km (piemēram, no Madonas uz Jēkabpili), lai pēc tam tās atkal nogādātu uz vietējo pasta nodaļu. Kāda ir šāda pasta piegādes veida loģika? Kur te ekonomiskums un pakalpojuma uzlabojums? Tas gan netraucē pasta vadībai prasīt valdībai kārtējo dotāciju no valsts budžeta. Diemžēl tādā nepareizas saimniekošanas laikmetā mēs dzīvojam.