Dziedāja zāles kopkoris Meirānu Kalpaka pamatskolā sestdienas vakarā. Meirānu dzejnieks Jānis Gavars pietuvojās no aizsaules, lai koncertuzvedumā atzīmētu savu nepiedzīvoto 85. dzimšanas dienu. Jau divus gadu desmitus meirāniešu atmiņās dzīvo vairs Likteņa lemtajā mūžā sastrādātais. Laiks pamazām katru apklusušu mūžu apaudzē ar sūnām. Cits aiz cita aiziet līdzgaitnieki. Nāk jauna paaudze, kas neko nelasa, ir kaut ko dzirdējuši, bet – aug sūna.
Un atrodas viens puisis, kas par varītēm grib šo sūnu noberzt nost, lai arī nākamā paaudze mirdzumu pamana. Šis viens puisis ir paša Jāņa Gavara mazdēls Aigars. Sāk viņš berzt, berž pāris gadu garumā. Izlolo ideju, desmit reižu būvē un jauc nost iecerētā pasākuma karkasu. Jauc un miksē savas agrās bērnības izjūtas, atmiņas ar nu jau izauguša jaunekļa redzējumu uz vectēva mūžu, dzeju, mūziku, fotogrāfiju valodu, saskarsmi ģimenē. Neguļ naktī, sēž uz nerva mammai, izlolo un piemeklē palīgus un līdzdomājošus savās ģimenēs, savā skolā, kultūras namā un bibliotēkā. Un atrod. "No gaisa" nokrīt telpas paša pamatskolā, ansambļa "Kolibri" palīdzīga roka, Aivas radīta iespēja uz lielā ekrāna iedzīvināt senas fotogrāfijas, gandrīz sveša meitene kā brīnums ir lieliska līdzgaitniece uzveduma vadīšanā. "No gaisa" nokrīt visa uzveduma koncertmeistare Lāsma, fona mūziku un runātos tekstus aizkadrā savās rokās notur Mārtiņš. Mūsu – klausītāju – ziņā paliek noticēt vai nenoticēt šiem palīgiem "no gaisa". Mēs zālē izbaudījām brīdi, kad laika jēga pazūd.
Viss koncertuzvedums bija brīdis, kas piepildīts ar milzum daudz sveču gaismas. Ar mūziku, dzeju, dzīvu fotoattēlu, dziesmu, labestību un mieru. Bez aplausiem un lieka trokšņa – viss vienā vienotā veselumā, kur fonā runātie Aigara teksti skanēja kā Jāņa Gavara sacīti tolaik. Par zemi, par izjūtām, par dabu, par mīlestību uz savu zemi, savu sievieti, uz Māti. Uz savu Aivieksti ar tās ozoliem, liepām un lakstīgalām… Nekas jau nav mainījies. Vārdi un izjūtas tās pašas. Tikai sūna jānoberž katram no sevis. Tad var sadzirdēt gan dzimteni, gan zemi, gan mīlestību. Šos lielos un svētos vārdus ietērpjot dziesmā, mūzikā un vijoles dziedājumā Aigara rokās, kad skan Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis", ir izjūta – dvēsele ir atvērta visam labajam un gaišajam, kas dzīvo katrā no mums. Citā – apslēptā veidā, citā – kā uz delnas.
Zālē sēdošie lielumlielais vairākums bija Jāņa Gavara līdzgaitnieki. Skatuves daļā – jaunā paaudze, no kuriem lielākā daļa vēl nebija šai pasaulē ieradušies brīdī, kad Jānis devās mūžībā. Lai sasietu paaudzes, lai izzinātu un saprastu darāmo, vesels kopums bija spiesti lasīt dzeju, uzklausīt stāstus, uzbūvēt savu redzējumu. Un paaudžu sasaiste radās. Pēdējos sveču ugunskurus jau iededza mazmazbērnu paaudze.
Un tikai tad – aplausi. Sirdis paliek atvērtas. Izskan vēl Aigara stāsts par koncertuzveduma radīšanas procesu, brīnumiem "no gaisa", pateicības vārdi un ziedi dalībniekiem, ģimenei. Kad pēdējā roze tiek pasniegta mammai Janai ar mīļā apskāvienā sacīto lielo "Paldies" par līdzāsbūšanu visu uzveduma veidošanas laiku, nodevīga asara atkal rāpjas uz augšu. Jo sirds ir vaļā, tā jūt, rūsa un sūna ir noberzta.
Pagājusi diena un vēl arvien ir jādomā par saņemto baudījumu dvēselei. Izjūta, kad atrodies savu pusmetru virs zemes, pasaule šķiet laba, gaiša un tīra – tā nav paliekoša. Žēl, ka tā. Droši vien citpagastu ļaudis, skatīdami un redzēdami, visu justu piezemētāk un vēsāk. Mēs esam meirānieši. Jānis Gavars ir mūsējais no dzimšanas līdz Visagala kapu kalnam, viņš runā zemes un dabas valodā. Mūsējais ir Aigars, kas uzņēmās un spēja savu ideju izlolot un nodot mums. Un mūsējā ir tā jaunā un visjaunākā paaudze, kas visu kopumā iznesa jaunā gaismā. Un mūsējā ir Aiviekste ar saviem ozoliem un zīļu pūriem, savām liepām un lakstīgalu dziesmām.
Katrai upei sava dziesma. Aiviekste dzied ar Jāņa Gavara vārdiem un mazdēlu melodijām.
Pateicībā un cieņā –
ĀRIJA BĒRZIŅA