Tautība-valoda-pilsonība. Visus šos savstarpēji saistītos jēdzienus esam raduši uzskatīt par Latvijas suverēnās valsts stūrakmeņiem. Šāgada sākumā mums uzspiestajā referendumā esam nosargājuši latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tagad krustcelēs atrodas pilsonības jautājums – dot vai nedot Latvijas pilsonību jebkuram bez jebkādiem nosacījumiem. Cerēsim, ka arī šajā lietā uzvarēs loģiski argumenti un tiesa neatcels CVK lēmumu.
No kā radies Latvijas valsts nosaukums? Elementāri – no tās pamatiedzīvotāju latviešu vārda. Vēl tālu bija līdz Latvijas valsts izveidei, kad mūsu zemi apdzīvoja latvieši. Latvieši vienmēr ir lepojušies ar savu latvietību. Jau 1855. gadā jaunlatvietis Krišjānis Valdemārs pie savas studenta istabiņas durvīm Tērbatā lepni piestiprināja plāksnīti ar uzrakstu „latvietis".
Allaž esam gribējuši, lai lielāks būtu latviešu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju vidū. 1939. gadā, kad 75,5 procenti valsts iedzīvotāju bija latvieši, varējām vēstīt, ka nacionālā sastāva ziņā Latvija ir nacionāla valsts. Šo statistiku galīgi nojauca Otrā pasaules kara notikumi un padomju okupācijas gadu desmiti, kad latviešu īpatsvars katastrofāli kritās. Nu tas pamazām kāpj uz augšu un nule sasniedzis 60 procentu.
No kā veidojas nācijas kopums? No mūsu priekšteču radu rakstiem, kas nosaka etnisko identitāti jeb tautību. Bijām pieraduši, ka mūsu etniskā piederība tiek fiksēta pasē ar ierakstu ailītē „tautība". Diemžēl, nupat tikusi saļodzīta šī ieraksta leģitimitāte.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 14.11.2012.
Autors: ĀDOLFS BORBALS