Es biju no sirds pārsteigta, kad manis pasniegtajam latviešu valodas kursam Stokholmā pierakstījās vairāki cilvēki, visi zviedri.
Laikā, kad tautieši masveidā izbrauc uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos, tajās ārzemēs dzīvo tie, kas ir pārņemti ar patieso mīlestību pret mūsu Latviju – viņi uzskata, ka latviešu tauta ir visdraudzīgākā un laipnākā, ka mūsu ēdiens ir visgaršīgākais, mūsu daba ir visskaistākā un uz mūsu Latviju ir vērts pārbraukt, lai paliktu uz mūžu.
Es vienkārši nevaru palikt vienaldzīga un nepastāstīt par viena mana skolēna nesavtīgo mīlestību pret Latviju – tā skolēna, kas bieži staigā jakā mūsu karoga krāsā ar uzrakstu „Latvija". Viņu sauc Peters Ambross. Viņš ir parasts cilvēks, ar parastu darbu, parastu dzīvi un problēmām. Neraugoties ne uz ko, viņš brauc uz Latviju, tiklīdz ir iespēja.
Kādu reizi, kad viņš nebija paspējis sagatavot mājasdarbu, Peters atvainojoties skaidroja, ar ko viņš bija aizņemts. Peters bija izlasījis rakstu internetā par to, ka jaunieši Latvijā vecākiem cilvēkiem bija dāvinājuši kafijas paciņas un cik nozīmīga šī mazā dāvana izrādījusies pensionāriem krīzes laikā. Peters nolēmis, ka arī viņš varētu kādu Latvijā iepriecināt. Viņu atbalstīja viņa paziņa Latvijā Lilija Apine, kas sazinājās ar veco ļaužu sociālās aprūpes centru Ērgļos un noorganizēja tur tikšanos. Lilija un Peters pasniedza pansionāta iemītniekiem nelielus dāvanu komplektus – katrā no tiem bija puskilograms kafijas, šokolādes kūka, cepumu paciņa un nelielas paciņas ar svecēm un vilnas sega. Ar tik vienkāršu, bet praktisku ideju Lilija un Peters spēja iepriecināt vairākas sirdis.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 27.12.2011.
Autore: KRISTĪNA MORŽEVSKA