Pēc diviem gadiem svinēsim Latvijas simt gadu jubileju. Kā iecerēsim ceļu nākamajiem simtiem gadu? Vai darināsim kādu lietu, ko pēc tam ievietot muzejā? Ir jārada kaut kas morāli liels un nozīmīgs, kur piedalās visa tauta. Jārada kaut kas ar garīgo spēku piesātināts, reāls gadu simtu simbols. Tāds ir „Saules pulkstenis".
Latvijai pagājušie simt gadi ir bijuši zaudējumu, briesmu un iznīcības draudu pilni, bet tauta ir dzīva. Mums, izdzīvojušajai tautas daļai, ir jādomā par tādu piemiņu bijušajai simtgadei, kas rāda ceļu nākotnei. Šim simbolam jābūt fiziski un simboliski saprotamam visiem, jārāda nekļūdīgs ceļš nākotnei.
Vienkāršs, ar lielu emocionālo vērtību un spēku ir „Saules pulkstenis" – gaismas un laika rādītājs. Gaisma un laiks ir mūžības rādītāji. Tie nav iznīcināmi. Gaisma rāda pareizo laiku, vietu, kur atrodamies, ceļu ik brīdi un izgaismo vēstures kļūdas un patiesību. „Saules pulkstenis" nav sarežģīta un dārga būve. Tā jāuzsāk un jāuzņemas valstij, bet ar līdzekļiem jāpiedalās visai tautai. Līdzekļi var būt simboliski, lai var piedalīties bērni, tas nākotnē būs nozīmīgi un svarīgi. Pulkstenis piederēs tautai. Pulksteņa atrašanās vieta var būt Gaiziņkalns. Pulksteņa konstruktoru, astronomu, inženieru, būvētāju un arhitektu mums ir pietiekami. Piemineklim un tā novietojuma vietai jābūt kā tautas svētumam (svētvietai) bez jebkādām izklaides būvēm un ierīcēm. Gaiziņkalns ar savu agro ziemu un vēlo pavasari rada īpašu mistisku, neparastu, mulsinošu noskaņu.
Pārvarams traucējums ir zemes privātīpašums, uz kura atrodas Gaiziņkalns. Īpašniece, kas dzīvo ASV, to nepārdod parastām iecerēm, kur tuvumā vienmēr bizness. Varbūt mūsu iecerei īpašniece būs labvēlīga. „Saules pulkstenim" nav jālīdzinās apmēru ziņā Brāļu kapiem, Likteņdārzam vai citām svētvietām. Vai uzstādīt „Saules pulksteni" kā simbolisku norādi nākamajām Latvijas simtgadēm un par vietu, kur tam būt, – lai savas domas izsaka visi, kam tuva Latvijas tauta un Latvijas valsts.