Tuvojošies Jāņi mūsu tautai ir lieli svētki, tad mēs svinam vasaras pilnbriedu. Nedaudz par senču paražām, kas saistītas ar jāņuzālēm.
Par jāņuzālēm sauc ziedus, augus, ko plūcam Jāņu vakarā, Zāļu dienā. Pēc tautas ticējumiem, tie ārstniecībai, dziedniecībai ir visderīgākie. Jāņubērnu sanestās jāņuzāles saliek istabā un uz tām naktī guļ. Otrā rītā tās patur istabā, neslauka laukā, lai neaizslaucītu mājas svētību. Meijas rudenī apsprauž ap lauku, lai putni neēd sējumus, liek šķūņos uz grīdas, lai nav peļu un lai siens nepelē.
Jāņuzāles, tāpat kā vainagus, izkaltē un uzglabā: tās ziemā dod dzērienā govīm, kad teļi atnāk. Saglabātus vainagus lieto arī, ja govis noburtas – tās mazgā ar Jāņu vainagiem. Līgojot pie laidara, jāņuzāles sviež tieši laidarā. Jāņuzālēs ieteic mazgāt bērnus, tad viņi vienmēr būs veseli. Īpaši izlasītus augus glabā ziemai tējai.
Jāņuzāles plūc noteiktā laikā: tās derīgas tikai tad, ja plūktas no pašas pusdienas, kā arī Jāņu vakarā, naktī, bet neder, ja plūktas otrā rītā pēc saules uzlēkšanas. Ir dažas zāles, ko plūc Jāņu rītā, vēl rasā, tās dod govīm ziemā. Meitām parasti iesaka ziedošas zāles, puišiem – rupjus, asus, dzēlīgus augus, bet veciem cilvēkiem – papardes, vībotnes. Lūk, vairāki augi, ko tautasdziesmās min kā burvības zāles: āboliņš, balandas, baldriāns, biškrēsliņi, pļavas dedestiņas, kalmes, kliņģerītes, magones, lupstāji, nārbuļi u. c.
Materiālu sameklēja,
apkopoja DAINA STRADIŅA