Dabā viss ir apbrīnojami saskanīgs. Nav neglītu upes līču, mežu, ezeru, jūras krastu. Pat dumbrāji ar niedrēm un tīrumi ar smilgām ir sirdij tīkami. Dievs ir radījis zemi un mūs uz tās, kur katram ir sava vieta. Sava vieta kalnam, ielejai, upei un ezeram. Savs laiks ir saules lēktam, savs – rietam. Savs laiks ziemai, savs – vasarai. Savs laiks arī ir atļauts mūsu dzīvošanai uz zemes. Vienīgais ceļš, lai caur saskaņu dabā veidotu saskaņu sevī, tad saskaņu iegūsim arī dzīvē.
Dabas skaistums ir kā liels, neizprotams noslēpums. Viens no labiem dvēseles dziedinātājiem ir mežs.
Mūsu pilsētai meži ir tieši klāt. Mežā vienmēr ir labi. Tur dziedina – koki, pumpuri, lapas, mizas, ziedi, papardes utt. Taču katrs koks un augs iedarbojas citādi, atjauno garīgo un fizisko spēku krājumu arī tad, ja cilvēks no tā uztvers tikai daļu.
Mežs – dzīvības uzturētājs. Tas ražo tīru gaisu. Tā skaistums priecē dvēseli un acis, attīra plaušas, līdzsvaro domas, jūtas, attīra biolauku un atpūtina nervus.
Mežs sargā. Koki kā sargi, sadevušies rokās, ar zariem veido staltas piramīdas uz debesīm. Tie spēj sadarboties ar citiem kokiem. Tie ir kā pareģi un vēstī par laika pārmaiņām. Koki sāk šalkt un brīdina cilvēku, lai tas atstāj šo vietu – vētra nāk.
Mežs ir mājoklis visai dzīvajai radībai, dzīvniekiem, putniem. Meža vērtību izsaka ar vārdiem – zaļais zelts, saules noliktava. Ir jūtamas spēcīgas smaržas: nogatavojas ogas, zied puķes, sēņu un sūnu smaržas. Daba cilvēku māca, audzina, vada un virza. Pašiem vienmēr ir dabā kaut kas jāieliek, jāiemīl, lai varētu arī no tā ņemt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 13.12.2007.
Autore: DAINA GAILE
GUNĀRA OZOLA foto