Tā rakstīja mūsu novadniece, cienījamā rakstniece Ilze Indrāne, latviskuma glabātāja un labu domu paudēja, 2008. gada nogalē "Latvijas Avīzē" (30.12.08.) rakstā "Īstenā gada balva Skolotājam" (jeb Rakstnieces gandarījums par blaumaniešiem), kur runa bija par "Braku" muzeja organizēto Vislatvijas skolēnu domrakstu 4. konkursu, veltītu Rūdolfam Blaumanim, skolotāju lielo ieguldīto darbu latviešu literatūras un valodas mācīšanā skolās.
Paldies rakstniecei par viņas atzinīgajiem vārdiem un rosinošajām pārdomām. Kultūras un izglītības druvas arājiem viņu ikdienas darbs visbiežāk nav saskatāms tūlīt, izmērāms metros, nosverams tonnās vai kādās citās mēra vienībās. Tas pamanāms laika mērogā. Koks un cilvēks aug līdzīgi – ilglaicīgi. Augļi redzami pēc gadiem. Tās ir sen zināmas patiesības. Dažas pasaules tautas to jau sen īsteno savas sabiedrības veidošanā un uzturēšanā (pēc koku augšanas parauga), tāpēc citi sauc viņus par gudrajiem, piemēram, japāņi. Cik daudz labu piemēru dzirdēts un lasīts literatūrā, kā japāņi audzina un izglīto savus bērnus, kā viņi apgūst savas tautas gudrības pamatus un kā pārņem senču garīgo mantojumu. Tas dod bagātīgus augļus, un pasaule atzīst un priecājas par viņu sasniegumiem. Vai pie mums, latviešiem, ir līdzīgi vai kā citādi? Lūk, šādas pārdomas izraisīja Ilzes Indrānes raksts par mums pašiem, sabiedrību un laiku, kurā dzīvojam. Kultūras darbinieki – muzejnieki, bibliotekāri, kultūras namu darbarūķi un daudzi skolotāji, kurus arī gribētos pieskaitīt šim pulkam, dara vienu darbu – veido un attīstīta garīgo cilvēku, kopj viņa dvēseli, dod tai impulsus uz labu, daiļu, cēlu. Šo darbu mēs darām un apsolāmies darīt visi kopā, kuriem rūp "būt nomodā par tautas pastāvēšanu vienotā veselumā, ne tā, lai dvēsele latviešu pirtiņā, bet oši, kļavi, ozoliņi – Icikam vezumā…" (I. Indrāne). Šajā sakarā nevar nepieminēt un nepiesaukt atkal vienu no mūsu tautas izcilākajiem gariem – rakstnieku Rūdolfu Blaumani, kam 1. janvārī kalendārs rādīja 146. dzimšanas dienu. Šī ziemas diena bija balta un sniegota, gluži kā atspulgs no Blaumaņa gleznainā dzejoļa "Autiem klāta baltu baltiem…". Ar spožiem saules stariem tā dāsni apveltīja Ērgļu laukus un pakalnus, baltām pārslām izrotāja kokus un krūmus un ar baltu klusumu un mieru – "Braku" sētu. Neliela grupiņa ērglēniešu pulcējās Ērgļu Vecajos kapos pie rakstnieka atdusas vietas, lai pie svecīšu liesmiņām uz mirkli pakavētos viņa gara pasaulē, atcerētos iepriekšējā gada svarīgākos notikumus, gūtu spēku nākamajam darba cēlienam, kas nesolās būt vienkāršs. Vēl pavisam nesen Ērgļos bija viens cilvēks, kurš vienmēr 1. janvārī aizdedza Rūdolfa Blaumaņa dzimumdienas svecīti pie rakstnieka dzimšanas vietas, tagadējās Ērgļu slimnīcas, kur pie ēkas piestiprinātā balta marmora piemiņas plāksne atgādina, ka 1863. gada 1. janvārī Ērgļu muižas kalpotāju – Karlīnes un Matīsa Blaumaņu – ģimenē piedzima izcilais latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Paldies šim vīram, nu jau Aizsaules dārzos – Kārlim Taurītim, kas nenogurstoši atsauca atmiņā šo notikumu, dažreiz pilnīgi viens pats, ja vien negadījās kāds nejaušs garāmgājējs. Kārlis Taurītis arī prata vienmēr pacilāti un dedzīgi norunāt R. Blaumaņa slaveno dzejoli "Tālavas taurētājs", vai tas bija "Brakos" vai citā vietā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 13.01.2009.
Autore: ANNA KUZINA
"Braku" muzeja vadītāja