Droši vien gandrīz vai ikviens kādreiz ir domājis – kā būtu, ja es atrastu apslēptu mantu? Liekākajai daļai cilvēku šī ideja tā arī paliek kā romantiska doma, bet ir cilvēki, kam apslēptas mantas meklēšana kļūst gandrīz par apsēstību.
Šim nolūkam tiek pirkti metāla detektori un cits dārgs aprīkojums, lāpstas, meklētas vietas, kur varētu ko atrast. Apslēptās mantas meklējumos rakts tiek it visur – mežos, purvos, pļavās, netiek saudzēti arī objekti, kas iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un atrodas valsts aizsardzībā: pilskalni, apmetnes, senkapi, vēsturisku notikumu vietas. Tā diemžēl ir noticis arī šoreiz.
Īsi pirms valsts svētkiem Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Vidzemes reģionālā nodaļa saņēma informāciju par postījumiem Krastkalnu senkapos Aronas pagastā. Izbraucot uz notikuma vietu, tika konstatēts, ka plašajā kapulaukā apmēram 20 vietās veikti nelieli rakumi – apmēram 30 x 40 cm platībā un apmēram 30 cm dziļumā. Pēc tam izraktā vieta izlīdzināta, lai rakums nebūtu uzreiz pamanāms. Dažos rakumos vēl mētājās atraktie cilvēku kauli – ribas, mugurkaula skriemeļi, žokļa kaula fragments un citi. Daži no kauliem bija pārklāti ar zaļas krāsas patinu, kas liecina, ka to tuvumā, visticamāk, bijušas bronzas senlietas, kas tad arī interesējušas mantračus jeb melnos arheologus.
Kā stāstīja „Krastkalnu" māju saimnieks Kārlis Vabulis, nelūgtie ciemiņi senkapus izrakņājuši naktī, kad uzsnidzis šā gada pirmais sniegs. No rīta pamostoties, saimnieks slapjajā sniegā pamanījis pēdas, kas palikušas pēc aktīvās darbošanās naktī.
Aplūkojot tās tuvāk, secināts, ka senais kapu lauks sarakņāts mantas meklējumos. Tad Kārlis Vabulis zvanījis uz pagasta pārvaldi, lai informētu par notikušo un lūgtu palīdzību. Pašvaldībā atbildēts, ka informēšot policiju un lūgšot izbraukt uz notikuma vietu. Diemžēl tā arī nevienu saimniekam nav izdevies sagaidīt. Te nu gribētos apelēt pie pašvaldības un policijas darbinieku godaprāta, jo senkapu postīšana ir krimināli sodāma nodarbe. Nav izslēgts, ka cilvēki, kas šodien meklē dažādas lietas mūsu senču kapos, rīt to pašu darīs arī krietni jaunākos kapos. Arī mūsdienās taču cilvēkus apglabā ar rotaslietām, zelta zobiem un dažādām vērtīgām lietām.
Tomēr ne jau tikai par morāli gribētu šeit runāt. Cilvēki, kas nodarbojas ar mantas meklēšanu, parasti ir bez speciālās izglītības un neapzinās to ļaunumu, ko nodara mūsu kopīgajai vēsturei. Meklējot vēsturiskas lietas, pilnībā tiek iznīcinātas pagātnes liecības, kas varētu sniegt nozīmīgu informāciju par mūsu senvēsturi. No zemes izraktajām lietām ir niecīga vērtība, jo netiek fiksēta ļoti svarīga informācija. Ja nav zināms, kur un kādos apstākļos, kādā kultūrslānī un komplektācijā priekšmets atrasts, tad tam vairs nav zinātniskas nozīmes. Šādi atrastai lietai vairs ir tikai antikvāra vērtība un to nevar izmantot zinātniskai izpētei. Būtībā ir iznīcināts konteksts, kas bieži vien ir nozīmīgāks par pašu senlietu.
Līdz ar to gribu aicināt sabiedrību un visus cilvēkus (arī juridiskas personas), kuru īpašumā atrodas valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi, pievērst lielāku uzmanību to saglabāšanai nākamajām paaudzēm un nepieļaut, ka atsevišķi cilvēki savu interešu apmierināšanai posta vēsturiski nozīmīgus objektus – pilskalnus, apmetnes, ezermītnes, senkapus, viduslaiku mūra pilis, viduslaiku kapsētas, kulta vietas, vēsturisko notikumu vietas un citus kultūrvēsturiskos pieminekļus. Par visiem gadījumiem, kad tiek nodarīts kaitējums kultūras mantojumam, lūdzam ziņot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Vidzemes reģionālajai nodaļai pa tālruni 64123834 vai 26634037, e-pastu [email protected] vai Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai Rīgā – tālrunis 67229272, e-pasts [email protected]. Par postījumiem, protams, nekavējoties jāinformē arī Valsts policija, kuras pienākums ir reaģēt uz izsaukumiem.
Bez tam vēl gribu atgādināt, ka saskaņā ar likuma par „Pieminekļu aizsardzību" 21. pantu „kultūras pieminekļu izpētes darbus, kas var novest pie kultūras pieminekļa pārveidošanas, arī arheoloģisko izpēti, drīkst veikt tikai ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas rakstveida atļauju un tās kontrolē". Tātad šim nolūkam Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija izdod speciālas formas atļauju. Tas nozīmē, ka gadījumos, ja kādam rodas šaubas par izpētes darbu likumību, vienkārši vajag lūgt uzrādīt minēto atļauju. Savukārt inspekcijas darbiniekiem, kas veic pieminekļu apsekošanu dabā, ir darba apliecības ar attiecīgā darbinieka fotogrāfiju un identitātes datiem, ko nepieciešamības gadījumā uzrādīt. Katrā ziņā neviens cilvēks, kas likumīgi veic kultūras mantojuma apzināšanu vai izpēti, to neveic slepšus vai pat naktī(!), kā tas notiek melnās arheoloģijas gadījumā.
Nobeidzot gribu arī atgādināt, ka par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa bojāšanu un iznīcināšanu paredzēta gan administratīvā, gan kriminālatbildība. Administratīvo pārkāpumu kodeksa 89. pants paredz, ka par kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumu pārkāpšanu fiziskajām personām uzliek naudas sodu no 100 līdz 250, bet juridiskajām personām – no 750 līdz 1000 latiem. Savukārt par kultūras pieminekļa bojāšanu fiziskajām personām uzliek naudas sodu no 250 līdz 400 latiem, bet juridiskajām personām – no 1750 līdz 2000 latiem. Krimināllikuma 229. pants nosaka, ka par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa iznīcināšanu vai bojāšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām.
Autore: SARMĪTE DUNDURE,
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas
Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektore