Svarīgu vietu latviešu Lieldienu rituālā ieņem šūpoļu kāršana un šūpošanās.
Šūpoles, kā kurā novadā, sauc arī par šūpotnēm, līgotnēm, līgačām, airēm jeb eirēm.
Senie latvieši šūpodamies galvenokārt cerēja pavairot linu un kaņepju ražu, kā arī vasarā pasargāt sevi no odu un citu kukaiņu dzēlieniem. Lai gan galvenais šūpošanās laiks bija Lieldienas, tomēr šūpojās arī visu nedēļu pēc tam. Tad svinīgā ceremonijā, pieaicinot arī kaimiņus, šūpoles izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu, kur šūpoties.
Ar pavasara vēsmām
Lieldienās rotājiet telpas ar pūpoliem, plaucētiem bērzu vai lazdu zariem un krāsotām olām. Izmantojiet rotājumiem arī citu pavasara simboliku – ziedus un sadīgušu zāli.
Rotāšanai izmantojamas olu čaumalas iegūst, ja ar adatu izdur olai abās pusēs mazus caurumiņus un izpūš tās saturu. Pēc tam ola ir jāizskalo ar aukstu ūdeni, jānosusina, un tā ir gatava krāsošanai.
Šādi sagatavotas olas ir iespējams savērt krāsainos ķekaros un ar tām rotāt telpas. Lieldienu puķes izgatavo no krāsainām olu čaumalām, tās uzspraužot uz kociņiem un izrotājot ar spalvām un papīriem.
Telpas var dekorēt ar Lieldienu vainagu, kas pagatavots no pūpolu zariem.
Autore: ILVIJA KRĒSLIŅA