Tas bija pirms 50 gadiem, kad saulainā 1. septembra dienā mēs satikāmies Madonas 1. vidusskolas telpās – mēs, 11.c klase. Mācības iesākām 43 audzēkņi, bet jau pēc 1. ceturkšņa palikām 27. Tie arī noturējāmies līdz savam izlaidumam 1958. gadā, ar nelielām izmainām gadu gaitā.
Diemžēl mēs, lauku bērni, kas sanācām no mūsu rajona dažādiem ciemiem, tā arī nekļuvām par draudzīgu kolektīvu, kur cits citu atcerētos, gadiem ejot. Tomēr atmiņas cauri gadiem glabā neaizmirstamas lietas un notikumus.
Vispirms minams direktors Treicis. Tā patiesi bija personība ar lielo burtu! Kā viņš mums mācīja vēsturi, vēl šodien atceros. Reiz mani izsauca, bet grāmatā nebiju pat ieskatījusies. Jāstāsta par Lielo Tēvijas karu. Ko nu? Tā kā es nebiju uz mutes kritusi, sāku „liet" kaut ko par kara nozīmīgumu pasaules notikumu attīstībā utt. Direktors klausījās, klausījās, mani nepārtraucis, bet beigās neizturēja un dusmīgi noteica: „Milkēviča, tu neesi grāmatu rokās paņēmusi, bet par to tavu lielo muldēšanu es tev lieku 4. Sēdies."
Un, ak vai, ja kādam piedraudēja vest pie direktora, mums kājas stīvas kļuva. Nekad mēs neuzdrošinājāmies runāt pretī skolotājiem, bet pie dažiem tomēr jutāmies brīvāki. Tāds bija jaunais, labestīgais skolotājs Grāvītis. Viņš pasniedza rasēšanu, bet mums, lielākajai daļai, šis priekšmets bija tumša bilde. Tad nu viens mūsu spīdeklis no klases uzrasēja, un mēs, pārējie, izdzēšot ar zīmuli ielikto atzīmi, mainījām tikai lapas stūrī uzvārdu. Kad atzīmes vietā izveidojās gandrīz caurums, skolotājs mūsu niķi atklāja. Vēl spilgtā atmiņā latviešu valodas skolotāja Daņilova. Viņa smaržojās ar smaržām „Sarkanā Maskava". Šīs smaržas ir manas mīļākās līdz šodienai. Nekādā gadījumā nav aizmirstami skolotāji Alma un Jānis Ozoliņi. Vai, kā mums toreiz nepatika kora stundas, „bastojām" un traucējām, kā vien mācējām. Bieži mūsu „vijolei" talkā nāca mācību pārzine, skolotāja Ozoliņa, citādi mēs „Gaismas pili" vis šodien nakts vidū nenodziedātu. Ar kādu aizrautību un degsmi viņš „nēsājās" no soprāniem pie altiem un diriģēja ar vijoles lociņu ikvienam latvietim tik tuvās un mīļās tautasdziesmas! Mācījāmies jau arī par partiju, Ļeņinu, Staļinu, kur nu bez tā. Bet „Gaismas pili" vēl šodien varam nodziedāt perfekti.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 13.05.2008.
Autore: MARIJA MILKĒVIČA
Foto no personīgā albuma