Kaut arī vecais – 2010. – gads vēl nesasalušajai zemei jau uzklāja biezu sniega segu, 2011. gada 1. janvāris atnāca ar pamatīgu puteni. Nepastāvīgs, cikloniem pārbagāts periods turpinājās līdz 12. februārim. Šajā laikā atzīmēju pavisam divpadsmit dienas ar ilgstošiem puteņiem, vairāk vai mazāk sniga gandrīz katru dienu.
12. februārī laiks pēkšņi mainījās – ar austrumpuses vējiem Latvijai sāka uzplūst ļoti aukstas un sausas gaisa masas no Krievijas ziemeļu apgabaliem. Virs Latvijas izveidojās stabils mazkustīgs – vēl pareizāk – nekustīgs anticiklons. Ļoti auksts laiks ar temperatūru pat zem -30° naktīs un zvaigžņotām debesīm, bet spilgtu un aukstu sauli dienās turpinājās līdz 1. martam.
Pēdējā ziemas mēnesī varēja vērot parastam standartmartam tik raksturīgās naktis ar arvien pielaidīgāku salu un dienas ar arvien spožāku un siltāku sauli, līdz 22. martā par ziemas beigām vēstīja no labi pakusušajām pakalnu virsām skaļi labi saklausāmi dzērvju kliedzieni.
Tā pagāja šī ļoti grūtā, tāpēc garā ziema ar neparasti dziļajiem sniegiem virs zemes, kas tā arī nesasala. Grūti bija cilvēkiem ar nebeidzamo sniega šķūrēšanu. Grūti bija lielajiem meža zvēriem dziļajos sniegos, taču, tā kā atkušņu nebija, nebija arī postīgās sērsnas, kas savaino dzīvnieku kājas, nolemjot tos bojāejai. Grūti bija zivīm stāvošos ūdeņos, taču, tā kā nopietnu atkušņu nebija, sniega blāķi ezeru un dīķu seklumos ap niedrēm un vilkvālītēm līdz pat pavasarim saglabājās irdeni un ļāva skābeklim nokļūt ūdenī, kā arī izdalīties no tā kaitīgajām dzīvību slāpējošām gāzēm.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 11.01.2012.
Autors: ILMĀRS PURIŅŠ
Cesvainē
OĻĢERTA SKUJAS foto