Labestība pati no sevis nerodas. Tas jau no bērnības māmiņām ir jāieaudzina bērniņā – pozitīva attieksme pret līdzcilvēkiem, cienīt dabu, nelauzt iestādītos kociņus parkos, mīlēt dzīvniekus utt.
Paldies daktera Igora Aleksandrova mammai, kura to no mazotnes ir dēlā ieaudzinājusi. Dežurējot uzņemšanas nodaļā, viņš ar smaidu un humoru nomierina un uzdrošina no pirmsoperācijas bailēm uztrauktos klientus.
Trūkst tādu vārdu, lai paustu savu pateicību par izdevušos operāciju – dakteriem Mārim Dāboliņam, Ivaram Pudānam, anesteziologiem Birutai Cecerānei un Valdim Reinertam. Skrienot ikdienas steigā, jūs, dakteri, varbūt neizjūtat, cik jūsu soļi ir vērti un gaidīti katram pacientam. Zinu, cik darbīgajām medicīnas māsiņām un sanitārītēm dārga mājās no rīta ir katra minūte, lai laikā palaistu no mājas kā putnēnus – gan bērnus uz bērnudārzu vai skolu, gan vīru uz darbu, un tūlīt jau steigtos smaidošām pie mums, slimniekiem. Visus nemaz nevaru nosaukt pēc uzvārdiem (par to ļoti atvainojos), bet sirsnīgs paldies jums visiem!
Ir patīkami, ka apkārt jūti labestību – gan pie ģimenes ārstes Sandras Gritānes un viņas medmāsiņām – Silvijas Savickas un Daces Ozoliņas, gan pie aptiekas darbiniecēm Viktorijas Aļeiņikovas un Gunas Vutnānes; no tā vien var samazināt zāļu devu un lietot labestību bez naudas un receptes.
Patīkami ir arī tad, kad tevi vājuma brīžos atbalsta ģimene – bērni un mazbērni; māmiņu dienā neaizmirst apsveikt, tas taču ir tik skaisti un nemaksā daudz.
Labestības vērtība nav mērojama nekādā naudā, tā ir tikai pateicība no sirds un veiksmīgs dzīves ceļš.