Pirms rakstīšanas palūdzu Dievam piedošanu par to, ka biju nolēmusi, ka cilvēciskās vērtības ir zudušas, tā kā pienācis laiks, kad rakstīt un runāt par cilvēciskajām vērtībām nav modē. Tāpēc tik daudz ļaunuma, skaudības, melu, nesaprašanas, vienaldzības. Mēs vairs neprotam dzirdēt un sadzirdēt viens otru, cienīt, priecāties par citu veiksmi.
Bet šodien gribu uzrakstīt lielu pateicību par cilvēkiem, kuri nav pazaudējuši cilvēciskās vērtības, bet tās vairo, palīdzot cilvēkiem.
Izveidot tādu kolektīvu kā Madonas novada Sociālajā dienestā ne vienmēr izdodas. Bet šis ir tas gadījums, kad katrs darbinieks atbilst savam amatam. Šim kolektīvam, kura vadītāja ir Ilze Fārneste, vajadzētu aplaudēt stāvot. Pēdējos 10 gadus neesmu sajutusi tādas rūpes, kamēr par šī kolektīva vadītāju nekļuva Ilze Fārneste.
Katrs darbinieks ir vērsts uz palīdzību iedzīvotājiem, katrs jautājums tiek risināts ātri, precīzi un nepārkāpjot likumdošanu.
Nedaudz vēlos apstāties pie tādas pieticīgas profesijas kā lietvedis. Par šādu profesiju nekur neraksta. Man paveicās, un esmu ļoti laimīga, ka Madonas novada Sociālajā dienestā par lietvedi strādā Aina Pidika. Bez pārspīlējuma varu teikt: viņa ir kulturāls, vispusīgi izglītots cilvēks, kurš prot klausīties. Nevaru saskaitīt, cik reizes Aina palīdzēja man atrisināt problēmas. Bija pat gadījums, dziļi personisks, kad viņa man deva dzīvesgudru padomu, pasakot tikai 4 vārdus: "Lai paliek, kā ir". Es apbrīnoju šo sievieti, viņa ir brīnišķīga ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.
Nav neviena darbinieka Sociālajā dienestā, kurš nebūtu piedalījies manu problēmu risināšanā. Vislielākā pateicība dienesta vadītājai par to, ka Sociālais dienests iegādājās skūteri un piedāvāja man lietot. Man šis priekšlikums bija negaidīts, bet šobrīd esmu ļoti pateicīga, jo varu apmeklēt baznīcu, kapus, tuvākos veikalus, varu savākt ārstniecības augus un pļavas puķes.
Pateicoties Sociālā dienesta darbinieku uzmanībai un sapratnei, es turpinu dzīvot. Ar šo varētu savu vēstuli pabeigt, bet, runājot par cilvēciskām vērtībām, gribu izteikt pateicību arī pārvaldniekam Guntim Ķeverim, bijušajam domes priekšsēdētājam A. Ceļapīteram, bijušajam juristam G. Gailumam par to, ka, paši to nezinot, pagarināja manu dzīvi, kad atļāva izmantot zemes gabalu blakus garāžām, lai es varētu tur iestādīt puķītes. Katru dienu eju pie puķēm, aprūpēju, runājos ar viņām, laistu, tādā veidā aizmirstot par savām slimībām un problēmām.
Noliecu savu sirmo galvu un pateicos visiem, kuri palīdz man izdzīvot grūtās situācijās un pagarināt manu dzīvi.
Dievs, svētī un sargā šos cilvēkus! Dievs, svētī Latviju! Dievs, piedod mums visiem!
07.06.2024.