Paldies "Stara" žurnālistiem par dažādajām aktuālajām tēmām, bet par sportu gan, manuprāt, ir par daudz. Paldies Agrim Veckalniņam par skaistajām fotogrāfijām laikrakstā "Stars" publicētajās televīzijas programmās.
Publikācijas par 1991. gada janvāra barikāžu tēmu piespieda mani visu janvāri daudz domāt, runāt, diskutēt ar dažādiem cilvēkiem, salīdzināt. Man ļoti patika Agritas Nusbaumas-Kovaļevskas materiāls par barikāžu atceres pasākumu "Baltajā ūdensrozē", kurā Arturs Kloppe atcerējās, ka viņa draugs Māris Jansons pateica zīmīgus vārdus: "… paies gadi, un vai mūsu valsts būs neatkarīga? Vai arī būsim zem kāda jūga. Bet pienāks pie mums mazdēliņš un jautās – vectētiņ, bet ko tu darīji, lai valsts kļūtu neatkarīga?"
Es arī gribu jautāt: no kā atbrīvojas Madona? Manuprāt, no dažādiem uzņēmumiem.
Kur pazuda Madonas sadzīves pakalpojumu kombināts? Pazuda Lazdonas zvērsovhozs, kura ūdeļu kažokādas bija pazīstamas un augsti novērtētas visā pasaulē. Likvidēja celtniecības organizācijas, dažādus autotransporta uzņēmumus, meliorācijas organizācijas ar to milzīgo tehnisko bāzi. Bet ko uzcēla vietā? Cik esmu dzirdējusi, tehnika no visām organizācijām ir sagriezta metāllūžņos, bet kur tos varēs turpmāk nodot, ja Liepājas metalurģiskā rūpnīca vairs nestrādā un nepieder Latvijai? Rūpnīcu "Darba spars", kur bija ļoti daudz ražošanas iekārtu un darbgaldu, varēja pārveidot par profesionāli tehnisko skolu, kurā jebkurš varētu iemācīties kādu praktisku profesiju, bet likvidēja.
Speciālistu Madonā nav! Es varu dalīties savā pieredzē. Neviens speciālists (mūrnieki, tāpat būvvaldes pārstāvji, no "Madonas namsaimnieka") nevar atrast vainu no 2012. gada, kāpēc, kad kurina plīti virtuvē dzīvoklī Nr. 2, kas atrodas zem mana dzīvokļa, visi dūmi nāk caur manas plīts durtiņām un šīberi. Kad kurina krāsni istabā dzīvokļos Nr. 1, 2, 5, smaka un dūmi nāk caur manu šīberi un krāsni, kaut es nekurinu.
Agrāk daudzi cilvēki varēja nopelnīt naudiņu, audzējot cukurbietes un nododot tās Jelgavas fabrikā, un mēs lietojām uzturā savu cukuru, cilvēki mazāk slimoja, bet tagad mēs ēdam sintētisku cukuru.
Kāpēc Madonas slimnīca ir kļuvusi par SIA? Par ko pārvērsta medicīna? Mediķiem jādara savs tiešais darbs – jāārstē cilvēki, nevis jādomā, kā paskaidrot cilvēkam, kāpēc uz izmeklējumiem jāgaida 3 mēneši. Kāpēc par to nedomā valsts? Vainīgs bizness, kas aizvēris acis, prātu, sirdi un dvēseli un kā astoņkājis ar saviem taustekļiem ir iekļuvis visās darbības sfērās. Un visa dzīves jēga tagad ir naudā.
Būt par biznesmeni nemaz nav tik viegli, uzturēt saimniecību vēl grūtāk. Labi, ka mūsu Madonā un novadā ir optimisti, entuziasti, patrioti, kuri mīl savu zemi un tās bagātības. Paldies viņiem. Biežāk jāraksta par tādiem cilvēkiem!
Par to, ka pārtrauca retranslēt kanālu RTR, es daudz neuztraucos, jo no sava loga redzu teātri katru dienu, īpaši brīvdienās – brauc policija, ātrā palīdzība un no Cazino Olimpic izved uz ratiņiem jaunus cilvēkus un ved uz slimnīcu. Nevaru saprast, kāpēc policija neinformē sabiedrību par to, kas tur notiek?
Ne par tādu brīvību un neatkarību latvieši cīnījās.
Mūsu pilsētā liela uzmanība tiek pievērsta sportam. Protams, mums vajag veselīgu jauno paaudzi, bet darbavietas arī vajag. Viens no mūsu politiķiem ir teicis: Madona dziedās, dejos un sportos. Es domāju: cilvēki dzied un dejo, kad viņi ir laimīgi. Ir tāds
izteiciens – laime nav iesnas, tā nepāriet. Es uzskatu, ka arī laime nav pastāvīga, kā viss uz šīs grēcīgās, ievainotās zemes.
Nostalģija pēc saviem dzīves gadiem ir katram sava. Tu esi piedzimis. Tev ir valoda, kultūra, tradīcijas, un tu vēlies tās saglabāt neuzspiežot, pavairot un nodot nākamajām paaudzēm.
Pagātni nevar aizmirst, izsvītrot, iznīcināt, kā arī vēsturi nevar pārrakstīt. Var salauzt psihi, iedvest necieņu, radīt ienaidu, bet pagātni no atmiņas izdzēst nevar. Katram cilvēkam sirdī, dvēselē, smadzenēs pagājusī dzīve atstāj neizdzēšamas atmiņas, sāpes, iespaidus.
Lai vienmēr būtu saule, miers sports, darbs, draudzība, mīlestība! Dievs, svētī un sargā Latviju!
22.02.2019.