Arvien skaļāk gandrīz vai ultimātiskā veidā tiek pieprasīta krievu valoda kā otrā valsts valoda. Kas to pieprasa? Vai tauta, lai varētu izdzīvot šajos grūtajos laikos? To pieprasa atsevišķi politiķi un, diemžēl, nesaņemdami ne pienācīgu pretsparu, ne atbildīgu valstsvīru pārliecinošu argumentētu skaidrojumu, uzvedas arvien nekaunīgāk un uzstājīgāk.
Katram, īpaši valsts amatpersonām, vajadzētu apjēgt saukļa „krievu valodu – otro valsts valodu" īsto jēgu un prasības apjomus. Tieši apjomus un ar to saistītās sekas. Tas nav tikai pliks sauklis. Otrās valodas statuss obligāti paredz, ka jebkādiem uzrakstiem, jebkādiem dokumentiem jābūt arī krievu valodā. Jebkādām oficiālām rīcībām pašvaldību un valsts iestādēs un to atspoguļojumam dokumentos jābūt arī krievu valodā. Tas būtu milzīgs papildu slogs valsts finansēm, štatiem, darba laikam, materiālajam nodrošinājumam.
It visās oficiālajās pašvaldību un valsts iestādēs nu būtu vajadzīgi cilvēki, kas perfekti zina arī krievu valodu.
Tā nav anekdote, bet gan realitāte, ka, ja sagadās pabūt kopā vairākiem latviešiem un vienam krievam, kādā valodā viņi sarunāsies? Protams – krievu.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 13.12.2011.
Autors: ILMĀRS PURIŅŠ
Cesvainē