Sniegs ir parasta dabas parādība, tāpēc pamatots ir jautājums, kas tajā īpašs un vai sniegs būtu kaut kā īpaši jāizjūt. Daudziem ziema nemaz nav mīļākais gadalaiks, vienalga, ar vai bez sniega. Bet arī ziemas nemīļotāji varētu aizdomāties, ka sniegā ir kaut kas sevišķs un pievilcīgs.
Katrs sniegu izjūtam citādāk, un nešaubos par izjūtu daudzveidības pārbagātību – sākot ar prieku par ziemas sportu un beidzot ar dabas stihijas baudīšanu gan ārā, gan siltā istabā, noraugoties sniegputenī aiz loga. Neviena lieta pasaulē nav viennozīmīgi laba vai slikta, arī sniegs nepieder pie tādām. Bieži vien sniegs un ledus tiek nosaukti par dažādu nelaimju cēloņiem. Es paudīšu personisku sniega izjūtu – ļoti labvēlīgu sniegam.
Sniegu var izjust kā iespēju gada tumšākajā laikā piedzīvot vairāk gaismas un vairāk viegluma. Sniega daba ir ļoti mainīga. Sniega kristāli, kopā salipuši vienā pārslā, nesver necik, bet saujā pagrābts sniegs un salipināts kopā var trāpīt ļoti sāpīgi. Sniegs tātad var pārvērsties asā un spēcīgā dūrē. Sniega kristāli – te tie ir un te to vairs nav – tāds ir sniega kristālu mūžs. Kā tie rodas no jauna un birst kā no pārpilnības raga… Katrs pats par sevi caurspīdīgs, tie savienojas pārslās un laižas zemē. Izkust un pārvērsties peļķēs vai cēli atstarot gaismu un mirdzēt –
tāds ir sniega kristālu lielais „būt vai nebūt" jautājums.
Sniegs ir mums dāvināta iespēja saskatīt, izjust un piedzīvot kaut ko vairāk nekā tikai parastu sniegu.
Japānā ir Sniega un ledus muzejs, kas 2005. gadā uz Rīgu atveda izstādi „Sarunas ar sniegu un ledu" Latvijas Dabas muzejā. Pēc izstādes sadarbība ar Japānu turpinās.
Sniegam un ziemai daudz uzmanības velta arī mākslinieki Latvijā un citur savos darbos un projektos.
Autore: DAINA STRADIŅA