Tālā senatnē apģērba gabalus no dzīvnieku ādām sastiprināja kopā ar koka sprunguļiem vai šo dzīvnieku kaulu gabaliņiem.
Poga sāka izplatīties 13. gs. Vīriešu apģērbi krāšņumā neatpalika no sieviešu apģērbiem, tāpēc arī par jauniem aizdares līdzekļiem vispirms interesējās vīrieši. Pogas tolaik izgatavoja ne tikai iegarenas, bet arī kvadrātveida un apaļas, galvenokārt no cēlmetāliem, bieži vien tās bija izdaiļotas ar dārgakmeņiem. Īpaši pogas sāka izplatīties 14. gs., kad parādījās apģērbi ar griezumu priekšpusē – no augšas līdz apakšai.
Renesanses laikā modē nāca smagas, masīvas pogas – samta tērpi tām bija lielisks fons.
17. gs. parādījās pogas no metāla un koka, bet 18. gs. – no perlamutra un ādas. Jo vienkāršāks kļuva kostīms, jo lielāka loma tika piešķirta pogām.
Sievietes vēl ilgi iztika bez pogām. Kaut arī senajām grieķietēm jau pirms mūsu ēras bija pat saulessargi, vēdekļi un tērpi tika rotāti dažādiem juvelierizstrādājumiem, viņu apģērbi vēl ilgi netika piegriezti, bet tika drapēti no gariem drānu gabaliem un pogas nebija vajadzīgas.
Tikai 19. gs., kad modē nāca blūzes, jakas, žaketes, mēteļi, bez pogām vairs iztikt nevarēja.
Un arī mūsdienās, kaut ērta ir sprādžu, saitīšu vai rāvējslēdžu aizdare, bez pogām iztikt nevaram. Tās tiek ražotas visās krāsu niansēs un bezgala daudzveidīgās formās un materiālā.
Apkopojusi
DAINA STRADIŅA