Ne viss ir „eko", kas spīd.
Laikam drosme un nekaunība ir mūsu nenogurdināmā laikabiedra raksturīgākā īpašība. Lai uzbūvētu ekopilsētu, mums, tautai, vispirms ir jānonāk līdz Leiputrijai, bet mēs, dzīvojot Saules pilsētas ilūzijās, esam nonākuši līdz krīzei. Tāpēc šāda ekoideja ir nodevība gan pret vidi, gan pret tautu.
Ir zināmas divu veidu pilsētas, kurās viss ir nepareizi, tās ir bēgļu un izsūtīto, un, vienalga, kā tās dēvē – par Saules pilsētām vai par ekopilsētām, nepareizais statuss nemainās.
Šādas mākslīgi radītas pilsētas ir pakļautas jau zināmām nedienām, un galvenā no tām ir ierobežotais kultūras attīstības līmenis, kas savukārt nes aiz sevis zemu sanitāro līmeni un augstu noziedzības līmeni.
Šādas pilsētas neko neatrisina ilglaicīgi un ir daudz dārgākas kā gaisa tuneļi vai citas gaisa grābekļa idejas.
Bet dārdzība ne tuvu nav visa nejēdzība, ko šāda pilsēta prasītu. Nejēdzību virkne nav uzskaitāma, bet ir uzskatāmi redzams, ka tā nav Dzimtenes pilsēta. Nav izredžu, ka tādā pilsētā dzīvos videi piederīgs cilvēks, bet ir garantētas izredzes, ka tur dzīvos vai nu izsūtītais, vai no Dzimtenes aizbēgušais cilvēks, kas pats par sevi jau rada antiekosituāciju. Vispārcilvēciski ir zināms, ka cilvēkam ir tikai viena Dzimtene, un noteikti ir zināms, ka tā nevar būt ne Saules pilsēta, ne ekopilsēta.
Šis nenoteiktais laiks nevar būt „strausa" laiks!
Autors: G. BALTGAILIS