Šā laika vīrusu epidēmiju bieži salīdzina ar tā saukto spāņu gripu pirms gadsimta. Toreizējā slimošana savā ziņā bija turpinājums Pirmajam pasaules karam. Lēš, ka tad kaite skārusi vairāk nekā ceturtdaļu pasaules iedzīvotāju, mirušie skaitāmi desmitos miljonu, precīzu skaitli nosaukt nav iespējams.
Šoreiz it kā ir citādāk – interneta lapu atverot tūlīt redzams pasaulē saslimušo, izveseļojušos un arī mirušo skaits. Skaidrs, ka te runa par oficiāli uzskaitītiem gadījumiem, patiesībā to ir vairāk itin visās grupās.
Bet es vēl nedaudz atceros 1970. gada vasaras beigās piedzīvoto. Toreiz augustā pabijām pārgājienā Kaukāzā. Turpceļš no Rīgas caur Maskavu visai grupai vilcienā bija kopīgs. Pēc nedēļu vai nedaudz ilgākas staigāšanas lielākā daļa līdzbiedru mājup atgriezās pa dzelzceļu. Es un Oskars izspriedām izmantot autostopu. Bija tolaik tāda sistēma – republikāniskajā tūrisma un ekskursiju padomē varēja nopirkt īpašus autostopa talonus (cena 2 kapeikas par 10 kilometriem). Pēc brauciena šoferim atdeva talonus par kopā brauktiem kilometriem, ar tiem tas gada beigās piedalījās tūrisma padomes rīkotā loterijā. Ar Oskaru plānojām no Mineraļnije Vodi doties Maskavas virzienā, jo pa tā saukto maģistrāli autosatiksme dzīvāka.
Pie kāda lielāka ceļu šķērsojuma, varbūt tas bija netālu no Tihoreckas, itin ilgi nevarējām atrast atsaucīgu autovadītāju. Beidzot sarunājām būt par līdzbraucējiem šoferu pārim, kas ar divām kravas automašīnām – furgoniem ziemeļu virzienā veda arbūzus. Viens auto bija Maskavā ražotais ZIL-130, otrs ungāru Csepel. Šo pēdējo ar īpatnējo motora formu biju redzējis kā betona javas pārvadātāju, bet vispār tā nebija bieži sastopama mašīna.
Katrā nākamajā ceļu krustojumā nācās apstāties, šoferi kāpa ārā skaidroties ar autoinspektoriem. Sapratu, ka tālāk mūs negrib laist, tomēr iemeslu tam nezināju, šoferi nebija runīgi, kļuva arvien drūmāki. Redzēju gan, ka palaikam autoinspektoriem tiek samaksāts. Rostovai garām pabraucām, bet pie Šahtiem pa maģistrāli mūs tālāk vairs nelaida. Abi arbūzu vedēji, un ne tikai tie, pagriezās rietumu virzienā. Braucām cauri Donbasam, arī pa tām vietām, ko tagad piemin kā karošanas rajonus. Pa kabīnes logu skatījos uz ogļu konusiem pie šahtām. Tad šoferi izvēlējās mazākus ceļus. Vēlu vakarā vai jau naktī pa neasfaltētiem ceļiem braucām cauri Poltavas apgabalam. Kaut kad iepriekš bija lijis, stepes brauktuve dubļaina un lielās ūdens lāmās. Debesīs redzams spožs mēness, skats man atgādināja kādreiz redzēto Gogoļa grāmatas „Vakari ciematā pie Dikaņkas" apvāku. Ceļa rādītājos bija arī Mirgorodas un Soročinas vārdi, kas tāpat ar Gogoli saistījās.
Nākamajā dienā braucot salūza kāda detaļa ungāru mašīnai, mēs ar Oskaru palikām to sargāt, kamēr abi šoferi ar ZIL aizbrauca meklēt ko līdzīgu apmaiņai.
No izpalīdzīgajiem krievu puišiem šoferiem atvadījāmies Daugavmalā Rīgā netālu no tirgus. Tikai vēlāk sapratu, ka maršruta maiņa bijusi saistīta ar kādu epidēmiju dienvidos, tomēr neskaidrība palika. Tagad zinu, ka 1970. gada vasarā Melnās jūras piekrastē (Batumi, Krimas pussala, Odesa) un Astrahaņā atklāti ar holeru slimojošie. Kustības ierobežošana bija ar nolūku pasargāt no iespējamas slimošanas Krievijas centru ap Maskavu. Tai pašā laikā arbūzu vedēju nolūks bija aizvest furgonā esošos augļus līdz pircējiem, to izmantojām mēs kā līdzbraucēji. Par notiekošo vairāk vai mazāk zināja sanitārie dienesti, arī Valsts drošības dienests, bet ne pārējie iedzīvotāji. Vēl jo mazāk sapratu es – radio līdzi nebija, laikrakstos neieskatījos, bet tur jau tāpat par šo lietu nerakstīja. Vladimira Visocka tās vasaras dziesmā ir vārdi par Kaukāza slēgšanu un arbūzu dedzināšanu Astrahaņā. Vislielākie ierobežojumi 1970. gada augustā bijuši Odesā, no tās izbraukt kādu laiku galīgi nav bijis iespējams.
15.04.2020.