Jo dārgāka kļūst maize, jo tās kvalitāte ir zemāka. Kāpēc tā? Ko tik visu tagad pieliek rupjmaizei, arī klijas. Agrāk, kad gribēja izcept labu maizi, graudus pirms malšanas noskrotēja, lai nebūtu klāt kliju, tagad tās vēl pievieno speciāli.
Nesaprotu, kāpēc maizei jāliek klāt iesals. Viens to iesāka, un tagad citi dara tāpat. Iesala iegūšana ir gara un ne tik viegla procedūra. Graudi ir jāizmērcē, jātur attiecīgā temperatūrā, kamēr sadīgst, tad jāsakaltē augstā temperatūrā un jāsamaļ. Kāpēc procesu tā sarežģīt? Viss taču ir pavisam vienkārši un nesadārdzina izmaksas – ņem rudzu miltus, ūdeni, sāli, cukuru, nedaudz ķimeņu un ieraugu.
Agrāk, kad vēl bija maizes krāsnis, katrā mājā cepa rudzu maizi. Toreiz nekur neraudzēja rupjmaizi ar raugu. Šim nolūkam bija ieraugs no iepriekšējā raudzējuma. Tāda maize tik ātri nenobriest. Protams, tā nav izraudzējama pāris stundās, bet vismaz diennakts laikā.
To saku no savas pieredzes, jo es arī cepu maizi, un tagad velti meklēju tādu bez visādām piedevām – gan iesala, gan klijām, kviešu miltiem, sīrupa (kas garšo pēc melases), visādiem uzlabotājiem.
Vienā ceptuvē lietoja pat sarkano iesalu.
Strādājot rūpnīcā par ķīmiķi, katrā maiņā vajadzēja kontrolēt iesala kvalitāti. Ja uz grauda parādās sarkans apsarmojums, iesals sācis bojāties. Izrādās, maizei vēl der…
Tā gribētos kā sendienās – nogriezt rudzu maizes riciņu, pārsmērēt ar sviestu – bet īsta sviesta jau arī vairs nav.
Atliek vien cerēt, ka viss uzlabosies.
Autore: DZIDRA LAPSA
Kalsnavā