Kad vairāki tūkstoši kilometru pa Kanādas ceļiem un ielām norullēts, sakrājušies dažādi novērojumi.
Sajūsminos par dažādajiem ielu un ceļu nosaukumiem: līnija (line), iela (street), ceļš (drive, road, way), lielceļš, avēnija, bulvāris, aleja, šķērsiela, privātiela, laukums (place, square), parks, dārzs, teritorija, ātrumceļš, piebraucamais ceļš… Franču valoda, šķiet, nav tik bagāta, jo daudziem angļu vārdiem pretī ir vienkārši rue. Īsti izjust visu satiksmes sistēmu var, kad esi pabijis dažādās lomās: šofera, blakussēdētāja, gājēja, riteņbraucēja. Un – kad esi pabijis dažādās vietās: no mežiem un kalniem līdz lielpilsētām. Kanādā visi šie satiksmes aspekti ir vienādi būtiski.
Kājāmgājēju paradīze – tā gandrīz var teikt. Ir daudz gājēju pāreju, un nekādas aizķeršanās, ja sadomā ielu šķērsot arī ārpus tām – šoferīši noteikti piestās un palaidīs. Atšķirībā no Latvijas pavisam citāda ir arī pašu gājēju attieksme: vispirms pie pārejas apstājas, sāk šķērsot ielu tikai tad, kad auto stājas. Pieklājības žests šādos un arī daudzos citos gadījumos ir pacelta roka. Tas ir izteikti laukos un mazpilsētās. Īpaši tiek domāts par bērnu drošību. Laikā, kad bērni dodas uz skolu vai no tās, pie daudziem krustojumiem, luminiscējošās vestēs ģērbušies, dežurē sabiedriskie palīgi – bērnu vecāki vai citi tuvumā dzīvojošie. Viņi, paceļot zīmi „Stop", apstādina satiksmes plūsmu un nodrošina bērnu pārkļūšanu pāri ielai.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 31.01.2012.
Autore: SANITA DĀBOLIŅA
AUTORES foto