Pastāstīšu par sevi, cik viegli ir iekļūt alkohola muklājā un cik grūti no tā tikt ārā.
Sākšu ar to, ka mans tēvs bija alkoholiķis. Jau no bērnības redzēju viņu piedzērušos, bet, kā jau bērnam, tas šķita normāli – tādā stāvoklī redzēju daudzus vīriešus, sievietes, arī radiniekus. Tā laika sabiedrībā tā bija pieņemts. Kad tēvs pameta mūsu ģimeni, domāju, ka nekad tāds nebūšu, jo tēvs, lietojot alkoholu, bija pamanījies reibumā sasist darba automašīnas un līdz ar to nonākt lielās nepatikšanās. Notika pavisam citādāk, nekā biju iedomājies. Kļūstot par jaunieti, pamanīju, ka alkohols tiek lietots sabiedrībā visur un visās dzīves situācijās, sākot ar bērna piedzimšanu, raudzībām, kristībām, kāzām un bērēm, pat nevajadzēja īpašu iemeslu. Sapratu, ka, ja gribu būt pieņemts kolektīvā, ir jālieto alkohols, pretējā gadījumā uz mani skatīsies šķībi. Gadiem ejot, pamazām kļuvu par alkoholiķi, ko, protams, neatzinu. Manu nevaldāmo dzeršanu pirmie pamanīja tuvinieki, ar kuriem dzīvoju kopā, bet viņu iebildes uztvēru kā piekasīšanos, jo alkoholu apkārt lietoja gandrīz visi – gan skolotāji, deputāti, gan augsta ranga iestāžu darbinieki un vienkārši strādnieki. Radās pārliecība, ka mani neviens nesaprot, kaut patiesībā esmu ļoti labs. Pamazām, kā jau lielākajai daļai alkoholiķu, radās uzskats, ka viss un visi ir slikti: gan valdība, gan sieva, gan bērni, gan kolēģi, tikai pats biju balts un pūkains.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.06.2013.
Alkoholiķis EDGARS