Kad “vaukšķi” kodīs, meži zaļos

Izskatās, kaut kāda nevērība pret zaļo Madonu manas dzimtās pilsētas pašvaldībā ielavījusies jau pasen, bet uzkrītošāk — pēdējā desmitgadē. Nekādi neesmu varējis saprast, kādēļ daudzi lieli un skaisti koki, kas priecējuši un devuši spēku vairākām paaudzēm, šodien upurēti apšaubāmiem, vismaz ne pirmšķirīgiem ielu rekonstrukcijas projektiem un „apļiem” vietās, kur diennaktī izbrauc tikai pāris desmiti auto. Pie labas gribas koriģējamu apbūves projektu dēļ nocirsti ne tikai „nejauši” ieauguši, bet arī kādreizējo pilsētas dārznieku un pilsētnieku stādītie lolojumi. Vēl labi atceros, kā pirms pāris gadiem man vairāki cilvēki satraukti zvanīja par to, ka Madonas domei, bīdot kārtējo naudas projektu, sācis traucēt katra īstena madonieša bērnības gadu simbols — Priežu kalns. Tai pašā laikā ne par bezpersoniskām sporta hallēm vai riģipsī grimētu padomju namu šīm paaudzēm paldies teiks nākamās. Viņiem lielākā dāvana arvien piesārņotākajā pasaulē būtu zaļojoša pilsēta ar dižiem apstādījumiem, parkiem un neizpostītiem piepilsētas mežiem. Tomēr, ja atbildīgo amatpersonu vairums domās tāpat kā pašvaldības darbiniece Gita Lutce, kas šai pašā „Stara” publikācijā tikai kušina „nezinīšus”, no tāda sapņa čiks vien iznāks. Es gan nesaprotu, ko nozīmē kundzes minētais „vējgāzes šķērslaukums zem kritiskās normas”, kā dēļ it kā radusies vajadzība pēc „vienlaidus sanitārās cirsmas” Sila ielā. Man tāpat kā satrauktajiem madoniešiem vairāk gribas ticēt savām acīm: mežs šai vietā bija saglābjams un atjaunojams bez iepriekšējas transformēšanas tuksnesī. Drīzāk tad vajadzēja palauzīt galvu, kādēļ egļu audze tā cietusi. Vai pie vainas nebija vēju uztveroša krūmāja, normāla pameža trūkums audzes „priekšposteņos”? Lēmums zāģēt kupli augošos kokus pašvaldībai drīzāk devis iespēju uz nodokļu maksātāju rēķina „sildīt” mežiz­trādes uzņēmumus, „ar kuriem noslēgts līgums”, koku tirgotājus un stādaudzētavu biznesu. Maldinošs šķiet arī atbildīgās personas apgalvojums, ka „mežaudze tiks atjaunota”, jo labi zinām — mežs tur būs labi ja pēc 100 gadiem. Tāpēc saprātīgi un tālredzīgi saimnieki savos īpašumos nekad neizvērš kailcirtes. Tās pašas, par ko uzņēmumam „Latvijas valsts meži” nesen, starp citu, atņemts starptautiskais labas meža apsaimniekošanas sertifikāts. Tāpēc strīdīgs izklausās arīdzan Madonas labiekārtošanas speciālistes spriedums, „ka mež­audzei pienāk tas vecums, kad tā ir sasniegusi savu maksimumu un būtu jāizcērt”. Ja mežu uzskatām par burkānu tīrumu, tad jā, bet ja par „mūžīgu vērtību”, dzīvo radību mājvietu un rekreācijas telpu pilsētniekiem, tad nē. 

Vispār mani sen interesējis, kādēļ pilsētu pašvaldības nereti ar tādu entuziasmu ķeras pie koku ciršanas arī tad, kad bez tās var iztikt. Protams, viena mūsu nelaime ir pārāk vienkāršota zāģēšanas atļaujas saņemšana. Vācijā, lai „atbrīvotos” no koka pilsētā, vajadzīgi tik daudzi saskaņojumi, ka būvnieki labāk zaļajam dievam pielāgo ēku un ceļu nekā otrādi. Otru iespējamu atbildi pašvaldību „pragmatismam” pret kokiem pirms vairākiem gadiem atklāju Rīgas domē, kur, piemēram, pilsētas „attīrīšanai” no papelēm likumīgi bija radīta īpaša programma ar apmēram miljonu latu budžetu. Zāģeriem par koka nogāšanu pilsētas „sarežģītajos apstākļos” (nevar noliegt, ka atsevišķos gadījumos tie ir sarežģīti) vismaz toreiz maksāja no pāris simtiem līdz tūkstoš un vairāk latu, bet koksne bija „draza”, ko cirtēji, liekas, izmantoja, kā vēlējās. Tagad tādus darbus konkursā uzvarējušu, bieži vien pašvaldības amatpersonām pietuvinātu firmu „gudrā vadībā” varētu pat veikt „simtlatnieki”. Turklāt izcirtumā pie celmiem jau par vēlu un bezcerīgi pat Valsts kontrolei skaidrot — vajadzēja vai ne. 

Taču madonieši 9. decembra „Stara” publikācijā vēl jautā: vai atradīsies vainīgie ne jau domei, bet pilsētniekiem piederošo mežu iznīcināšanā vētras aizsegā? Jā, pavisam nesen līdzīgu prasību atbildēt par kailcirti Kāla ezera aizsargjoslā Valsts meža dienesta Madonas virsmežniecībai nosūtīja Vides aizsardzības klubs (VAK). Atbildes vietā tam 2010. gada 5. novembrī datēta „atrakstīšanās” — gandrīz vai no interneta izrakstītu likumu penterējums bez jelkāda viedokļa. Tai pašā reizē VAK nosūtījis vēstuli Madonas novada domes priekšsēdētājam un Vides ministrijai par satraucošo, novada pašvaldību pieļauto vides degradēšanu Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū. Vides ministrija atbildējusi. Madonas novada vadītājs līdz šim brīdim nav nolaidies līdz „vaukšķiem”. Tāda nu laikam arī ir pašvaldības attieksme pret Liseskalna „apraudātājiem”. Un laikam jau nekas nemainīsies, ja „vaukšķi” nesāks kost. Kā Rīgā, kur „attīstītājiem” neizdevās izcirst Pils laukumu. Kā Štutgartē, kur glaunu maģistrāli apturēja veca parka aizstāvji. Gan vienā, gan otrā vietā taču bija „ciršanas vecuma” koki!

Autors: DAINIS ĪVĀNS

OĻĢERTA SKUJAS foto pēc augusta vētras