"Ciešot sāpes, 1. decembrī ap pulksten 10.30 izsaucu "ātro palīdzību", kas mani aizveda uz Madonas slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Tur dežūrārstes pirmais vaicājums bija nevis par to, kā var palīdzēt, bet gan – "morāles lasīšana", kāpēc esmu te ieradusies, ka vajadzējis iet pie ģimenes ārsta. Teicu, ka iepriekš bija divas brīvdienas, sāpes nemitējās, tāpēc kopā ar meitu nolēmām izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Pati taču nebraucu, mani atveda neatliekamā medicīniskā palīdzība, un NMP mediķes izlēma, ka drošāk tomēr ir braukt uz slimnīcu, ja nu situācija pasliktinās. Bez iemesla taču "ātrajiem" nezvanītu.
Kad pievienoja sistēmu, ārste vēl pienāca un "lasīja morāli", ka "ātrā palīdzība" mani atvedusi neapzināti, ka esmu aizņēmusi akūta slimnieka vietu. Par uzņemšanas nodaļas dakteres attieksmi biju šokēta, pārdzīvoju, kāpēc te vispār esmu atvesta – mana sirds vārījās, bija dusmas. Nospriedu, ka te vairāk savu kāju nesperšu. Braucu pēc palīdzības, bet saņēmu "atsitienu", ko nekompensēja personāla profesionāla apkalpošana. Protams, ka personāls savu darbu paveica – ir analīžu rezultāti un sonogrāfija, arī zāļu receptes saņēmu. Taču vai to nevarēja izdarīt bez "morāles"? Tālāk došos pie savas ģimenes ārstes, lai izvērtētu, ko ar savu diagnozi lai iesāku turpmāk.
Biju gatava par visiem pakalpojumiem samaksāt, un man ir arī medicīniskā apdrošināšana – kāpēc tad maksāju apdrošināšanu.
VERONIKA DZENAVA
Cesvaines novadā
Nav jāpārmet par to, kāpēc "ātrie" atveda
Komentāru par šo situāciju lūdzu Madonas slimnīcas valdes loceklei, medicīniskajai direktorei Astrīdai Svilānei: – Šādas situācijas ir grūti komentēt, jo divu cilvēku sarunu nevar pierādīt, kā patiesībā bija, ko teica vai neteica ārsts, ko citē paciente. Tomēr šajā gadījumā par to, ja ārsts arī asāk pateica: "Kāpēc šeit esat atvesta?", atvainojos, jo nav cilvēks vainīgs un viņam nav jāpārmet par to, ka viņu atveda "ātrā palīdzība". Sāpes bija un ir jātic, ka sāp, un neviens arī nevar ielīst iekšā. Ne jau kāds īpaši vēlas braukt uz slimnīcu, ja nav iemesla. Bet bieži vien par uzņemšanu ir radies arī tāds priekšstats – neiešu gaidīt rindā pie ģimenes ārsta, tikšu uzņemšanas nodaļā, un tur man ātri visu izdarīs. Tiesa, ka te griežas arī tādos gadījumos, kad būtu jāiet pie ģimenes ārsta, kas izvērtēs, ir cilvēkam jādodas uz slimnīcu vai nav. Jāsaprot arī tas, ka katrs pacients ir paša uztverē kā vienīgais, vēlas būt uzmanības centrā, bet uzņemšanā viņš ir nezin kurš pēc kārtas, un ārsts arī ir tikai cilvēks – tāpat ar savām emocijām.
Sagatavoja IVETA ŠMUGĀ