Nesen redakcijas pastā pienāca šāda vēstule: "Diemžēl mūsu SIA "Madonas ceļu būves SIA" autobusu parka šoferi rūpējas, lai bērni no skolas mājās brauktu nevis ar autobusu, bet gan mēģinātu ar smagajām somām pēc nedēļas, kas pavadīta tālu no mājām, stopēt ceļmalās. Mēs taču šobrīd cīnāmies pret stopēšanu, bet te, izrādās, vēl uz to pamudina…
Konkrēti 21. septembrī maršruta autobusā Cēsis-Madona, kas Priekuļos pienāk ap pulksten 12, jauniete no 4. kursa vēlējās braukt uz mājām, kas atrodas četras pieturas pirms Madonas – Kusā, bet, ak vai, pietrūka 10 santīmu, jo viņa nezināja, ka biļetes kļuvušas dārgākas. Naudiņa nedēļas nogalē bija atstāta tikai tik daudz, lai tiktu mājās, kā tas ir vairumam audzēkņu, jo reti kurš no viņiem lepojas ar ievērojamām naudas summām.
Autobusa šoferis Arkādijs Zeps jaunietei teica, ka trūkst 10 santīmu, jauniete sacīja, ka nav zinājusi, ka biļete kļuvusi dārgāka. Šoferis ņēmās kaunināt, kā viņa tā esot "notusējusies", ka pat mājās netiek. Tad meitene lūdza, lai pārdod biļeti kādu pieturu iepriekš. Šoferis atteica: es jau izsitu biļeti, aizņemies naudu, ja nē, kāp ārā!
Tāds, lūk, stāsts par to, cik iejūtīgi ir daži mūsu šoferīši pret skolu audzēkņiem un domāju, ka ne tikai pret viņiem vien. Kas tad šoferim būtu noticis, ja būtu aizvedis līdz pieturai vai izlaidis kādu gabaliņu iepriekš. Labi, ka izpalīdzēja kāds pasažieris – vecs onkulītis, kam palika meitenes žēl. Viņš aizdeva naudu vai, pareizāk sakot, iedeva, nejautājot, atdosi vai neatdosi, jo redz taču meiteni pirmoreiz. Tā jauniete laimīgi nokļuva mājās.
Pieturā viņu sagaidīja mamma ar šokolādes tāfelīti, ko jauniete pasniedza onkulītim par labo sirdi. Paldies viņam! Meitene bija pa mobilo telefonu piezvanījusi mammai, kas būtu tos 10 santīmus iedevusi šoferim, ja viņš būtu rīkojies citādi.
Cik autobusu šoferīši neieliek naudiņu savā kabatā, neizdodot pasažierim biļeti, vai arī tajā parādās mazāka cena. Viņi kādreiz pat nekaunīgi pajautā: "Biļeti vajag?"
Ar cieņu – "ACULIECINIECE"