Tas Kungs ir debesīs uzcēlis troni, un Viņa Ķēniņa valstība valda pār visu (Psalms 103:19; 67:62). Lai Dievs par mums apžēlojas un svētī mūs! Lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums!
A ja nu sanāk?! Man sanāca, izdevās! Ar šo valsts prezidenta ierosinājumu devos pie mūsu namsaimnieka, jo aizveroties ilgstoši, neciešami dārdēja kāpņu telpas ārdurvis. No tā drebēja mājokļa iekšsienas. Biju diezgan nobaidījusies, jo kopīpašuma apsaimniekošanai savi noteikumi. Man par pārsteigumu, darbinieces bija laipnas un atsaucīgas, arī durvis drīzā laikā noklusinātas. Paldies par šo pakalpojumu īpaši meistaram, par viņa darba prasmi. Liels paldies arī mūsu Valsts prezidentam par "spārnotiem" izteicieniem. Kaut tādu uzmundrinošu izteicienu būtu vairāk, tas ir valstsvīra cienīgi. Tomēr arī viņam šai gadumijā kas neizdevās. Savā ateistiskajā kautrīgumā viņš neizteica valstij pienācīgos svētību vārdus. Līdz ar to apmēram 244 km attālumā, iespējams, citi svētku rīkotāji neatskaņoja valsts himnu. Tiešām, lai Dievs tas Kungs svētī un sargā mūsu zemīti! Lai Viņa svētīta mūsu tauta, prezidents un valdība! Lai patiesā dievbijībā būtu pieņemti pareizie lēmumi valsts pārvaldē! Lai gudrie un opozīcijas draudzīgi pamācītu ne tikai gudros, bet pie varas nonākušos, jo ir kopīgs izdzīvošanas mērķis, vēl jo labāk, ja savā ekonomiskajā attīstībā pietuvotos māsai Igaunijai, ir mums, kur tiekties!
Ak, šīs durvis! Staigājot pa tām, ikdienā izpaužas mūsu cilvēciskā būtība, jūtas, domas, attieksme ne tikai pret durvīm, tās saskādējot, bet arī attiecības ar kaimiņiem un, galvenais, pašiem ar sevi. Senās tautasdziesmas vārdi: ne sunītim ar kāju spert, ne guntiņā pagalīti. Kristīgā ētika ģimenēs: lūdzu un paldies. Skolās apmācība sākas ar lūdzu, skolotāj, lūdzu, vai drīkstu un atļaujiet man. Saimniecību trūcīgos apstākļos bija pieņemts ne zagt, bet aizņemties. Tā veidojās sadraudzība sabiedrībā.
Citādi – tiešais ceļš uz tagad jau pasaulslaveno "Straumi", kur viss sagrauts un sagruvis. No kādreizējiem lielnamiem vairs atlikušas jau apsūbējušas drupas izkusušo polāro ledāju masīvo ūdeņu vidū. Priekšplānā pustukša liellaiva. Uz visa šī iznīcības fona izceļas visvarenais melnais skaistulītis ar spožām actiņām. Ievērības cienīgs arī Madagaskaras lemūriņš, tik dedzīgi aiz cilvēkcieņas vāca kopā un apsargāja zudušās civilizācijas mantiskās vērtības, sevišķi spīdeklīšus. Tur visi nedaudzie personāži šinī liellaivā – katrs pats par sevi, vadoties no savas pieredzes: "gan jau es pats, ko tu uzbāzies!" Arī melnītim bija vieglāk apgūt zemūdens peldi, nekā saņemt piedāvāto palīdzību no gaisa lielputna. Lūk, tādi mēs, cilvēki, esam!
Turpinājumā vēl kāds senatnīgs stāsts. To varētu nosaukt kā patiesība par patiesību. Kāds, cik saprotams, filozofijas profesors studentu auditorijā uzdevis jautājumu un tūdaļ bravūrīgi devis tam skaidrojumu. Vai pasaulē eksistē ļaunums, un kas pie tā vainīgs. Vienkārši, ja Dievs visu radījis, tātad arī ļaunumu, tāpēc viņš pats ir ļauns. Tālāk jau turpinājis students un tas bijis pats Alberts Einšteins. Viņš jau zinātniski atspēkojis, ka tā gluži nav. Savukārt pajautājis, vai ir arī aukstums un tumsa, saņemot tam apstiprinājumu, izvirzījis šīm parādībām pretstatu attiecīgi – siltums un gaisma. Pēdējie ir reāli sajūtami, aizdzen prom iepriekšējās – to zinām no savas pieredzes – nelādi tumsu, bet iededz sveci. Un tie ir arī izmērāmi savās mērvienībās. Par gaismu vēl students pajūsmojis, ka gaismas stari vēl sadalās spektra krāsās. Aukstums ir mērāms mīnus grādos līdz kādai absolūtai 0, bet ne par to runa. Nobeigumā šis brīnišķais students skaidri pateicis, ka ļaunums ir Dieva iztrūkums cilvēku sirdīs, no tā arī viss ļaunums ar no tā izrietošām sekām. Ne velti mūsu Glābējs sevi ir nosaucis par gaismu, un, kas būs ar Viņu, tas nestaigās tumsā. Vēl vairāk – Atklāsmes grāmatā 3:20 Viņš piedāvā sevi: Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu, ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu un viņš ar mani. Lūdz, lasi Dieva vārdu un liecini! Galvenais, tici tam!
Vispārsteidzošākais, ka Viņš ir absolūtā pašuzupurējošā cilvēci glābjošā mīlestība!
Ja tas tā nebūtu, tad viņš labprātīgi nebūtu mūsu pārkāpumu dēļ pie krusta Golgātā, un līdz ar to mēs, kas esam šeit un tagad, vispār nebūtu bijuši, tā vietā absolūtais tukšums un aukstums.
Mūsu dievišķo Glābēju nāve un kaps nespēja paturēt. Viņš ir augšāmcēlies un mūžam dzīvs, uz dzīvi mūžīgo Viņš mūs sauc. Ak, kaut to mēs spētu saprast un pieņemt! Atvadoties viņš saviem mācekļiem un arī mums Jāņa evaņģēlijā 14:1-3 teica mierinājuma vārdus: jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man! Mana Tēva namā daudz mājokļu. Es noeimu jums vietu sataisīt! Tas es nākšu un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs! Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis. Mums Dieva dāvātais bruņojums, mīlestība un piedošana. Saviem mācekļiem Viņš teica: mīliet, kā es jūs esmu mīlējis un piedodiet, jo tie nezina, ko tie dara.
Kā liecina vēsture, visi līdzšinējie kari un cīņas pat sporta laukumos tiek izbeigtas ar šķīrējtiesnešiem no augšas un savstarpēju izlīgšanu un piedošanu, protams, ar milzu zaudējumiem un ievainojumiem. Ne velti miers baro, bet nemiers posta. Slikta diplomātija tomēr labāka par labu karu.
Svētīgus mums visiem Kristus augšāmcelšanās svētkus!
Āmen.
Iepriecinieties ar šiem vārdiem no atklāsmes grāmatas 1:18. Es biju miris, un, redzi, es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man ir nāves un elles atslēgas! 22:12 Redzi, Es nākšu drīz un mana alga līdz ar mani, atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem. Āmen!
04.03.2025.