Stāvot kādā vējainā decembra dienā Ērgļos pie autoostas stūra, domās izstaigāju tos laikus, kad Ērgļi ienākušo autobusu pasažierus sagaidīja mazajā, siltajā autoostiņā. Kam sala, varēja sēdēt iekštelpās, kam sirds vēlējās, tie sēdēja ārā uz soliņiem. Trepītes noveda arī pie „sirsniņmājas".
Tad manā acu priekšā, jo dzīvoju un arī strādāju blakus esošajā iestādē, sāka celt jaunu autoostu.
Pienāca diena, kad tajā iebrauca pirmais autobuss ar pasažieriem, izlaižot atbraucējus un paņemot aizbraucējus no jaunajām, glītajām telpām.
Šoferīši iegāja dienesta telpās, lai atvilktu elpu jaunam ceļa posmam. Arī „sirsniņmāja" šeit nebija aizmirsta, lai cilvēkiem atvieglotu tālāk braucamo laiku.
Laiks ceļā, pa kuru cilvēks atbrauc līdz Ērgļiem, katram ir atšķirīgs. Tāpat arī brauciena mērķis – katram savs. Tikuši ārā no autobusa, daudzi meklē vietu, kur pat kungs kājām iet, bet Ērgļu autoostā tādas vairs nav.
Atbraucēji ātri pazūd. Visiem savu vajadzību jāpaspēj realizēt līdz tam laikam, kad ar autobusu jādodas atpakaļ uz mājām. Steidzas, lai atgrieztos autoostā? Nu nē!
Ejam kā aitu bars uz kaut kurieni, šoreiz pasažieri nokļūst mazā koridoriņā. Veikals pa labi. Veikals pa kreisi. Veikals – taisni.
Acis žilbst no krāšņām mantām, ja tikai cilvēkam tas būtu svarīgākais – salt pie stūra pēc acu pamielošanas. Cik nu kurš šodien pirktspējīgs? Vai Ērgļos nepietiek veikalu, ka tie ievietoti pat autoostas telpās?
Klusē "Veldzes" telpas, kur senāk cilvēks varēja iemalkot tasi kafijas. Pamestas vecās autoostas telpas, ēdnīca utt.
Decembra aukstajā dienā atspiedušies pret sienām, mazajā ūķītī starp acis žilbinošām veikalu durvīm stāv pasažieri.
Stāv tantuks, atspiedies uz rundziņas, stāv no dakteriem nācis vecs vīrs, veikalos bijis, bet visam naudas nav pieticis.
Stāv māte, kas bērnam pēc zālēm atbraukusi. Jauna meitene, somu pār soliņu pametusi, – sēd. Pusslimais tantuks novelk sevī:
– Varēja jau tās puķes stūrī noņemt, būtu kur atsēsties…
Pie sienas uzlikts paziņojums, ka autobusu gaidīšanai var izmantot policijas telpas, kas atrodas citā ielā.
Liekas, pār mūsu galvām staigā lieli, zābakoti vīri ar milzīgām rungām. Tauta zem viņiem kļūst maza un melna – iedzīta, iemidzināta izmisumā.
Apetīte rodas ēdot, un tā mēs, vadošo, varošo kungu vadīti, tiekam iznīcināti.
Gribas jautāt, vai te nu bijušā veselības ministra Bērziņa kunga vārdi netiek realizēti darbos: „Ja mēs katram mazam mērkaķītim?…"
Vai latviešu tauta sāks domāt tikai tad, kad būs viss, ar ko var iztikt, un nebūs tā, ar ko cilvēkam grūti dzīvot?
Autore: VIJA ZARIŅA
Mazozolu pagastā