Skats no malas pēc 1941. gada 14. jūnija atceres
Augusts Saulietis, Cesvaines novada dižvīrs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, rakstnieks, žurnālists, pedagogs (pirmais literatūras skolotājs Cesvaines vidusskolā (1919-1924), pēc Pirmā pasaules kara posta esejā „Treju bēdu" (1925) raksta: „Bet ne vācu verdzība, ne krievu vara, pat ne abējas kopā ņemot, nav bijušas tik lielas kā šās pēdējās – zociālisma un Dvēseles izlaupīšanas bēdas. Jo nekas nav tautas dzīvību un viņas nākotni tā apdraudējis kā šās bēdas. To neapzināties nozīmē nekā vairāk kā būt pārāk laicīgam vienas dienas cilvēkam vai arī seklam un paviršam… Bet, lai kā, gribas ticēt, ka tauta pārcietīs arī savu trešo bēdu. Pārcietīs – un sāks jaunu, gaišu dzīvi." Kas notiek šobrīd – 2010. gadā (pēc 85 gadiem, 1941. gada 14. jūnija deportāciju 69. gadadienā)? Vai rakstnieka cerības piepildījušās? Jeb ejam atpakaļ…
Dvēseles izlaupīšanas bēda – tā pati!?
Šobrīd, kad piemiņas vietās vēl vasaras elpu izdvašo 14. jūnijā liktie ziedi, jūtamas neliela pieminētāju pulciņa skumjas, bēdīgas apceres runās, pārdomās. Kālab? Tautas nākotnes apdraudējums pieaudzis baismos apmēros – no skolasbērnu un pedagogu klātneesamības, vienaldzīgas cietušo piemiņas godināšanas ignorēšanas līdz valstsvīru un partiju dižkorupcijas izdarībām, tā cerot panākt ekonomisku uzplaukumu, līdzi tam nesot gara atdzimšanu… Cerot uz demokrātismu, stabilitāti.
Kur tam saknes?
Vispirms jau visatļautībā, bezatbildību nodēvējot par demokrātismu. Ģimenēs (lai bērniņš atpūšas – ko nu ravēs dārzu, kops mājas pagalmu, rosīsies virtuvē utt.). Skolās tiešā skolotāju pārraudzībā (kādēļ mums būtu jāvāc 50-100 vēl apkārtnē dzīvo cietušo atmiņstāsti, ja starprajonu konferencē gūstam panākumus ar vienu(!!!) referātu – pētījuma iedīgli – sākuma stadijā? Lai tie citi pagaida… citus gadus). Bet cietušie negaida, pa vienam aiziet mūžībā. Un atmiņu vārti aizveras. Nav, kam pajautāt par fotoattēliem vecajā, izsūtījumu pārcietušajā lādītē (albumā)… Vai nav citu iespēju? Ir! Iet ik klasei ekspedīcijā „Pa pēdām". Uzklausīt. Izjautāt. Pierakstīt. Tā ir dzīvā tautas vēsture, ko augstu vērtē Latvijas Valsts arhīvs, Okupācijas muzejs. Bet vai viņi vieni to spēs?
Valsts mērogā tiek pieļauti formāli pasākumi – atskaites, konferences, skolu, muzeju istabu nebagātināšana ar novada izpētes materiāliem, kur nu vēl to izmantojums stundās, pasākumos… Visi par visu gaida tikai samaksu, tā degradējot gan valstsvīra, gan pedagoga misijas jēgu. Protams, ir skolas, kur ik šāda veida projektā tiek apsekota ik māja, ik ģimene (piemēram, Murmastienē tas notiek tiešā direktores Tāles Greines, mūsu novadnieces, vadībā). Un ne tikai tur… Bet runa jau ir par problēmas risinājumu kā tādu. Vai, tikai dziedot, dejojot, zīmējot, roku darbiņus veidojot, neizaugs šaura redzes apvāršņa cilvēki? Bet mums Latvijas nākotnei vajadzīgi jauni, gudri, zinātkāri, daudzpusīgi izglītoti jauni censoņi – partiju, biedrību, valsts iestāžu vadītāji un darbinieki. Arī valstsvīru paaudze gaida maiņu. Kas nāks G. Ulmaņa „dižvīru" vietā? Un vai „Vienotībā" iesaistās arī mūsējie – tie, kas ir sasnieguši pilsonisko briedumu? To derētu papētīt. Un palīdzēt viņiem saņemt drosmi sevi pieteikt ar pilnu atbildību un vienu mērķi – nesavtīgi kalpot tautas, valsts attīstībai, izaugsmei.
„… tauta pārcietīs arī savu trešo bēdu, … sāks jaunu, gaišu dzīvi." (A. Saulietis)
Ticība, cerība un mīlestība mums palīdzēs – teikts Dieva vārdā. Tikai ar vienu nosacījumu – katram būt atbildīgam (iet balsot, palīdzēt augt ik bērnam, izglītot vecākus, skolotājus). Paskaitīju cietušo uzvārdu (atmiņu) ierakstus „Cesvaines grāmatā" (I, 2001). To ir – 213! Bet mums vēl ir II, III grāmata… Varbūt IV nesīs pienesumu jaunie? Tātad – nepadosimies, bet ticot, cerot, mīlot – darbosimies!
Autore: ILGA HOLSTE
Cesvainē