„Lūdzam jūs palīdzēt smagi slimam invalīdam Pēterim, viņam ir 74 gadi. Viena gada laikā izcietis trīs galvas operācijas. Slikti saprot, bremzēta runa un saprašana, slikti staigā. Cilvēks mierīgs, redzam sēdošu pie autoostas veikala divas stundas un ilgāk. Tā kā nemāk noteikt pulksteņa laiku, grib braukt uz Viļāniem pie bijušās sievas.
Visur viņam vajag palīdzību, viss jāpasaka priekšā. Dzīvo viens savā mājā. Viņam ir apgādnieki, māsa ar dēlu. Pētera māsas dēls dzīvo pie Rīgas, māsa – Madonā. Reizi mēnesī atbrauc pie sociālajiem darbiniekiem, atved naudu produktiem. Pie viņa pat neienāk, nepaskatās, kā viņš dzīvo. Reizi nedēļā pie viņa atbrauc sociālie darbinieki, atved produktus. Ārsta slēdziens – viens viņš nevar dzīvot, jo nevar pat izkurināt krāsni, kā vajag, neprot pagatavot sev paēst, sakārtot māju, pārģērbt drēbes, staigā netīrs. Mūsu lūgums būtu ar avīzes starpniecību atrast cilvēku, kurš varētu palīdzēt slimam cilvēkam, atnākt pie viņa uz pāris stundām, palīdzēt," laikrakstam „Stars" rakstīts anonīmā vēstulē, kas parakstīta kā Varakļānu iedzīvotāju vārdā. Vēstules autori arī uzskata, ka Pētera piederīgie – apgādnieki – nenodrošina viņam pienācīgu aprūpi.
Laikraksts „Stars" devās apmeklēt Pēteri viņa mājās. Vīrietis mūs sagaida vismaz vizuāli tīrā un kārtīgā apģērbā, arī mājas apkārtne un priekšnamiņš rādās sakopts. Iekšā saimnieks gan mūs neielaiž, bet uz jautājumiem, vai mājā ir siltums un kārtība, vai ir, ko ēst, Pēteris māj ar galvu un ļauj saprast, ka viss viņu apmierina. Plašāku sarunu mums neizdodas izvērst, jo ir grūti saprasties. Dodamies pie Pētera kaimiņiem.
– Nedēļā reizi vai pat divas pie Pētera atbrauc sociālā dienesta aprūpētāji, tāpat pa reizei arī dēls un sieva, kas Viļānos dzīvo, kad varu, arī pats aizeju. Tā jau viņš turas, tikai laikam patīk kādreiz ieraut… Tad atrodas un piestaigā draugi, kam citur nav, kur iedzert. Neteiktu, ka viņam tur valdītu liela nekārtība. Varbūt satraucas un tāpēc raksta, lai tos piestaigātājus patrenkātu? – pieļauj kaimiņš.
Varakļānu novada sociālajā dienestā mums apstiprina, ka Pēterim tiek nodrošināts pakalpojums – aprūpe mājās – pēc noteikta grafika. Tāpat Pēteris dodas uz sociālo dienestu gan nomazgāties pats, gan izmazgāt drēbes. Vīrietis ir rīcībspējīgs.
Arī Varakļānu novada domes priekšsēdētājs Māris Justs ir informēts par šī iedzīvotāja situāciju: – Tā kā aprūpētājs, ar ko, cik saprotu, Pēterim ir noslēgts uzturlīgums, nedzīvo uz vietas, protams, varbūt mājā arī nav viss ideālā kārtībā. Tomēr šobrīd tam citu risinājumu īsti neredzam. No sociālā dienesta puses viņš ir gan regulāri aprūpēts, gan pieskatīts, šobrīd tiek domāts pie tā, vai ar to ir gana, vai jāmeklē vēl kāds risinājums.
Sazinoties ar Pētera ģimenes ārsti, izskan viedoklis, ka gluži vienam Pēterim tiešām nebūtu vēlams dzīvot, jo tad vienu dienu viņš ir paēdis, otru dienu – nav, māja var palikt neizkurināta, netīrīta. Taču medicīniski šāds slēdziens neesot izsniegts – iepriekšējā ārstniecības iestāde, kur Pēteris ārstējies, viņu atzinusi par pieskaitāmu. Iespējams, nesaskaņām par Pētera dzīves apstākļiem pašā pamatā tomēr ir atsevišķu piederīgo mantiskas intereses. Taču Pētera interesēs noteikti vislabāk būtu dzīvot sociālās aprūpes centrā (lai gan iepriekš viņš pats no tā mucis prom) vai pie sava aprūpētāja. Vai to kāds var uzspiest no malas, vai par to likumiski drīkst lemt tikai pats Pēteris vai viņa aizgādnis? – tas noteikti būtu jautājams un risināms ar kompetenta jurista palīdzību.