Čaklie lubānieši sarūpējuši brīnišķīgu dāvanu – jau otru grāmatu par pagājušiem laikiem, par cilvēkiem, kuru likteņi ierakstīti Lubānas vēsturē.
„Nākamie simts" nāca ar pārsteidzošiem atklājumiem arī mums, trim māsām, Valijas un Alberta Aizsilnieku meitām.
Kaut gan esam ļaudonietes, uzaugām ar mammas atmiņu stāstiem par viņas bērnību un jaunību Lubānas „Garkraujās". Mamma bija lubāniete. Agri zaudējušas māti, abas ar māsu uzauga „Garkraujās" kopā ar Reiteru bērniem.
Arī mūsu papa dzīve bija saistīta ar Lubānu, ar Aiviekstes regulēšanas, padziļināšanas darbiem. Iepazīšanās ar lubānieti Valiju, laulības Lubānas baznīcā. Vecajos kapos atdusas mūsu vectēvs Reinis Ranne, bijušais Lubānas pagasta skrīveris.
To visu atceroties, arī es ar diviem stāstiem savulaik piedalījos pirmās grāmatas tapšanā. Atceros emocionālos grāmatas atvēršanas svētkus. Tur tuvāk iepazinos ar Miķeli Gruzīti, un tagad manu grāmatu vēl bagātāku dara slavenā dziesminieka autogrāfs – „Ar cieņu un pateicību par mīlestību Lubānai!".
Lubānu nevar nemīlēt. Var tikai apbrīnot tās patstāvību un radošo garu!
Mana vecākā māsa Nora, bioloģijas skolotāja, pensijas gados kļuvusi īsta vēsturniece. Mūsu vecāku albumos rūpīgi izpētītas fotogrāfijas, pamazām atpazīti jaunības draugi un paziņas. Izlasītas saglabājušās vēstules. Protams, ir daudz neatbildētu jautājumu un nožēla, ka ar vecākiem runāts par maz. Papa albumā bijām ievērojušas vairākas simpātiska jaunekļa bildes ar parakstu Arnolds. Kas viņš varētu būt?
Atminējumu nesa jaunā Lubānas grāmata. Visu pateica tikai viens teikums Asjas Turkas atmiņu stāstā. Tas kļuva par pavedienu veselam notikumu kamolam.
Asja Turka ir Arnolda Zvejnieka meita. Izrādās, ka mūsu tēvi, Arnolds
Zvejnieks un Alberts Aizsilnieks, bijuši jaunības draugi, kopā strādājuši Aiviekstes bagarēšanas darbos. Trīsdesmito gadu sākumā viņi kā speciālisti uzaicināti uz Kurzemi Bārtas upes regulēšanas darbos. Abu draugu likteņi izvērsušies apbrīnojami līdzīgi. 1934. gadā kāzas: maijā – Zvejniekiem, jūnijā – Aizsilniekiem. 1936. gadā piedzimst meitas. Nora – martā, Asja – jūnijā. Abas ģimenes ceļ mājas: Zvejnieki – Lubānā, Aizsilnieki – Ļaudonā.
Ar Asju esam jau iepazinušās. Asjas kundze savu dzīvi veltījusi medicīnai, bijusi neatliekamās medicīniskās palīdzības darbiniece. Viņai ļoti sāp sirds par šodienas mediķu nedienām. Asja dzīvo Siguldā, meitas ģimenē. Sazvanāmies, apmaināmies fotogrāfijām, dalāmies atmiņās.
Asja saka, ka viņai kopš jaunības piemītot spītnieces gars, un Lubānas grāmatas sagādātie atklājumi esot kā medus uz maizes.
Mums ir saglabājusies brīnišķīga relikvija – sudraba portsigārs. Kāzu dāvana papam no Bārtas upes regulēšanas darba kolēģiem – ar zelta veltījuma plāksnīti un vairākām, protams, arī Arnolda Zvejnieka, monogrammām.
To atceroties un skatoties agrāko laiku fotogrāfijas, neviļus jādomā par mūsu tēvu jaunību. Nepilni trīsdesmit gadi, bet cilvēki jau ir atzīti, atbildīgi speciālisti nopietnā darbā.
Varbūt tieši tāpēc mūsu Latvijai izdevās tik daudz sasniegt pirmajos divdesmit neatkarības gados?!
Paldies Lubānas radošajai komandai par otro grāmatu! Tā mums sagādāja patiesu prieku un gandarījumu.
Saglabājiet savu Aiviekstes ozolu spēku un sīkstumu! Gaišus Ziemassvētkus, daudz radošu ieceru un darbu jaunajā gadā!
15.12.2020.