Uz pārdomām par madoniešiem tik aktuālo tēmu – atkritumiem – mani uzvedināja laikraksta „Stars" žurnālistes Ineses Elsiņas sniegtā intervija Latvijas Radio šā gada 29. oktobrī.
No intervijas nepārprotami izriet, ka, pēc madoniešu domām, viņu likstās ar atkritumiem pie visa vainīgi (citēju) nepiederošie jeb trešās personas… ved pat no laukiem…
Varētu diezgan plaši ironizēt par madoniešu varonīgo cīņu pret noslēpumainajām trešajām personām un lauciniekiem – sirotājiem, kuru invāziju mēģina apturēt, ierīkojot slēdzamus konteinerus vai pat izbūvējot speciālas noslēgtas „atkritumu mājiņas". Skaidrs, ka problēma pastāv un madonieši jūt, ka ir jārīkojas, jo atkritumi rodas aizvien vairāk. Ja nebūtu problēmas cita puse…
Atklāšu, ka līdzīgas kaujas jāizcīna novada lauku iedzīvotājiem, sevišķi tiem, kuru zemes īpašumi ir vistuvāk pilsētai. Nākamajā dienā pēc intervijas nejauši ievēroju, kā viens no diviem nepārprotami Madonas pusaudžiem, braukdams ar velosipēdu, uz Madonas-Stiebriņu (tā saucamā „Oļu") ceļa izmeta lielo iepirkumu polietilēna maisu pie manas zemes, 2 km attālumā no Rūpniecības ielas. Nācās viņam aizrādīt, aicināju savākt pa labam un pieteicu turpmāk nerādīties uz šī ceļa. Skarbi? Tas vēl nekas.
Pirms nedaudziem gadiem bija vēl briesmīgāk, kad konstatēju, ka netālu no jau minētās vietas uz meža ceļa, manā īpašumā kāds, visticamāk, Madonas nelietis, izbēra automašīnas kravu ar savā uzņēmējdarbībā iegūtajiem mēsliem. Tur lielā daudzumā bija stikls, veci koka logu rāmji, gumijas atlikumi, plastmasa un daudz kas cits. Izskatījās pēc kāda galdniecības ceha vai logu un durvju montāžas firmas atkritumiem. Vainīgo konstatēt un atrast man neizdevās, taču pēc dažu papīru atlikumiem sapratu, ka mēsli nāk no Madonas. (Varbūt man vajadzēja ziņot Madonas policijai, lai tā izmeklē? Sapratu, ka tas ir lieki, jo neko citu, kā zobošanos man aiz muguras un bezdarbību, es nesagaidītu.)
Lai savāktu „Madonas labumus", ņēmu ekskavatoru, traktoru ar piekabi un kopā ar palīgiem pusi dienas vācu kopā. Kur likt drazas? Pirmā doma dusmās – aizvest un izbērt Saieta laukumā, lai pilsētnieki aplūko savus „labumus" un padomā par šo jauno māksliniecisko performanci mīļotajā pilsētiņā. Sapratu, ka tas var beigties ne tik gludi, kā, piemēram, Francijā, kur zemnieku un citu protestētāju kreatīvās akcijas izraisa interesi un ažiotāžu iedzīvotājos, kā arī masu medijos.
Pēc minētā gadījuma nācās aizšķērsot meža ceļu ar barjeru. Rezultātā daži labi mīlnieki, kam jūtas viskaislīgāk izpaužas automašīnā, palika bez ierastās vietiņas, un arī pilsētas iedzīvotāji (ar un bez suņiem) tagad mazāk staigā pa īpašumā esošajiem mežiem (pret šīm divām madoniešu kategorijām man īpašas iebildes nekad nav bijušas, vismaz aiz viņiem atkritumu gandrīz nepaliek). Par barjeras uzstādīšanu saņēmu kritiku, piemēram, no Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja direktores. Domāju, ka arī no citiem saņēmu nopēlumus par privātīpašnieka savtīguma tendencēm. Ar šī raksta palīdzību iedzīvotājiem gribu atklāt, kāpēc privāto zemju īpašnieki, slēdzot savas teritorijas, tā rīkojas – lai sargātu tās no piemēslotājiem.
Neraugoties uz to, regulāri cenšos attīrīt ceļa malas no plastmasas pudelēm, skārdenēm, kartona kafijas krūzēm no degvielas uzpildes stacijām, polietilēna maisiem (pilniem ar sadzīves atkritumiem). Uz to, ka minētā ceļa mala (Madonas pilsētas administratīvajā robežā – Kalna ielas turpinājumā) ir piegānīta, tikai puskilometru no Rūpniecības ielas, norādīju šā gada Lielās talkas priekšvakarā Madonas pilsētas pārvaldniekam. Gods godam, toreiz ceļa malas tika uzkoptas. Cerams, ka tā tas būs arī turpmāk.
Patiesībā visa šī atkritumu problēma nebūtu tik aktuāla un sāpīga, ja vien iedzīvotāji zinātu, ko viņi „saražo". Lielākā daļa sadzīves atkritumu – stikla un plastmasas tara (PET pudeles), papīrs un kartons – ir pamats izejvielām, kuras tiek pārdotas pasaules biržās. Atsevišķas no tām, piemēram, PET pudeļu pārslas, maksā dārgāk nekā metāllūžņi. Vai tad jūs, Madonas novada iedzīvotāji, metāllūžņus nevedat uz metāllūžņu laukumu? Tad kāpēc par baltu velti pasaules stratēģisko preču izejvielas dāvināt atkritumu biznesa darboņiem, bet vēl jo muļķīgāk, ka par to piemaksājat līdz pat 10 EUR no iedzīvotāja. Lai paši šķirotāji brauc pakaļ un, sliktākajā gadījumā, par velti savāc! Plastmasas PET pudeles maksā vismaz 4 līdz 5 reizes dārgāk par metāllūžņiem. Aizbrauciet kaut uz Somiju, paskatieties, izmēģiniet, ievietojiet PET pudeli savākšanas automātā kādā lielveikalā vai tirdzniecības centrā! Pretī saņemsiet no 0,20 līdz 0,30 EUR par pudeli. Tāpat tur ir stikla, papīra un kartona (arī piena izstrādājumu tetrapaku) pieņemšanas punkti.
Ja Latvijas iedzīvotāji saņemtu atlīdzību par nodotajiem atkritumiem (kā tam būtu normāli jābūt), tad pilnīgi noteikti atkristu problēmas, ko iztirzāju raksta pirmajā daļā.
Kaut periodiski uzturos savā lauku saimniecībā, nekautrējos vest uz Madonu izlietoto plastmasas, stikla taru, polietilēna maisus un ievietoju to dalīto atkritumu konteineros. Nekaunos tādēļ, ka es bez atlīdzības vairoju atkritumu biznesā strādājošo bagātību.
Mēs Latvijā esam otrās, pat trešās šķiras Eiropas pilsoņi, jo iepriekšējos gados un tagad mums ir iestāstīts, ka atkritumi jāatdod un par to „savākšanu" vēl jāpiemaksā. Vissāpīgākais ir noskatīties, kā tiek dažādos veidos šantažēti lauku saimniecību iedzīvotāji, piespiežot „brīvprātīgi – piespiedu kārtā" parakstīt līgumus par atkritumu konteineru izvešanu. Ziemeļvidzemē dažviet pat paredzētas sankcijas par to, ja netiek „ražoti" atkritumi „pietiekamā daudzumā".
Nesaskatu problēmu tajā, ka laucinieks nevarētu atbrīvoties no atkritumiem. To var risināt šādi: neorganiskos atkritumus aizvest uz dalīto atkritumu konteineriem, organiskos (pārtikas pārpalikumus) novietot komposta kaudzē vai atdot mājdzīvniekiem. Protams, ja kādam ir grūti vai sarežģīti dalīt atkritumus, vest uz dalīto atkritumu urnām, novietot komposta kaudzē, tad viņš samaksā par pakalpojumu, lai viņa vietā to izdara kāds cits.
Ne velti ietekmi minētajā nozarē cenšas saglabāt kā itāļu mafija Eiropas Savienībā, tā pašmāju oligarhi Latvijā. Turklāt Latvijā plastmasas pudeles ieved no tādām eksotiskām valstīm kā Kostarika, Izraēla, Islande un citām, jo pašiem ir par maz – nav izejvielu, ar ko pelnīt. Vai ceļš no tikko nosauktajām valstīm ir tuvāks un lētāks kā līdz tuvākajam mūsu atkritumu šķirošanas punktam?
Tikai tad, kad sapratīsim, ka atkritumu izvešana (ar tās „uzpūstajām" tāmēm) ir ievērojamu peļņu nesošs bizness ar laupošu pieeju iedzīvotājiem, būs pienācis laiks radikāliem soļiem.