Manas paaudzes cilvēki ir strādājuši un dzīvojuši divās savienībās, kuras ir pilnīgi atšķirīgas. Padomju Savienībā darbs bija goda, slavas un varonības lieta. Darbs bija obligāts visiem, vidējā izglītība bija obligāta visiem jauniešiem. Mūsdienās – protams, manā skatījumā – vislabāk ir nedarīt neko. Pat vecāko klašu skolēnus nedrīkst nodarbināt, kaut vai sanest malku savās klasēs, uzkopt klasi un skolas pagalmu.
Lauksaimniecībā strādājošajiem bija uzliktas saistības gaļas, piena un graudu ražošanā. Tos, kuri saistības izpildīja un pārsniedza, apbalvoja ar ordeņiem, goda rakstiem, ceļojošajiem vimpeļiem, prēmijām, arodbiedrība par brīvu izsniedza ceļazīmes uz atpūtas namiem, ekskursijām, dažādiem kultūras pasākumiem. Bija prieks strādāt. Atradu ar putekļiem klātus lopkopēju solījumus kādā padomju saimniecības „Gaiziņš" gada pārskata sapulcē Boķu tautas namā:
"Mēs solāmies svēti – plāns izpildīts būs.
Mēs audzēsim vairāk un ašāk –
Gan kazas, gan govis, gan sivēnus –
Mēs, Gaiziņa lopkopji brašie."
Eiropas Savienībā mēs paši nevaram uzņemties nekādas saistības. Ar kvotu palīdzību nosaka, cik drīkstam ražot. Virs plāna saražoto produkciju pārstrādes uzņēmumi neņem pretī un par to nedrīkst neko maksāt. Man tas nav pieņemams, zinot, ka daudzās vietās pasaulē cilvēki cieš badu, bet mūsu piens jāizlej zemē vai jāizbaro lopiem.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 08.12.2011.
Autore: ILZE VIĻČEVSKA