Stundās, minūtēs, sekundēs – tā dalās laiks. Un nemanot gads nomaina gadu. Klāt atkal jauns pavasaris. Maijs. Tas ir mans mēnesis – ar smaržojošiem ievu ķekariem, pret sauli pavērstām pieneņu saulītēm un dzeguzes balsi meža ielokā.
Neatceros, kāds pavasaris bija pirms 25 gadiem, kad ar diplomu kabatā mēs, divdesmit seši ceturtās grupas jaunie agronomi, aiz sevis aizvērām smagās Jelgavas pils durvis. Toreiz šķīrāmies ar asarām acīs, solot drīz satikties. Un solījumi piepildījās – ik pa laikam sabraucām pie kāda no grupasbiedriem, katru reizi savā Latvijas pusē.
Pagājušajā pavasarī mūs kopā saveda skumjš brīdis – pa skuju ceļu Rencēnos aizvadījām Armandu. Toreiz šķīrāmies ar domu – pēc gada tikties, lai atkal atmiņās atsauktu studentu gadus, pastāstītu, kā katram veicas. Un tā gads paskrējis nemanot. Šķita, ka pati daba bija kopā ar mums tajā jaukajā maija pēcpusdienā, kad jokodami un smiedamies kāpām Gaiziņkalnā. Bija tāda sajūta, ka šo 25 gadu nemaz nav bijis. Vēl joprojām jutāmies jauni, laimīgi un stipri. Kopā bijām astoņpadsmit – gan tuvāku, gan pavisam tālu ceļu braukuši no visām Latvijas pusēm. Arī tie, kas dažādu iemeslu dēļ nevarēja ierasties, domās bija kopā ar mums.Vakarā, sēžot pie Kupru pirts lielā galda, mums visiem bija tikai labas un gaišas domas.
Gadiem ejot, mainījušies amati. Ko sacīt bija gan pagasta vecākajam, gan zinātniekam, skolotājam, gan ikvienam no mums. Un pāri visam atmiņas par senajām studentu dienām.
Vairums tāpat kā toreiz, pirms 25 gadiem, sākot pirmās darba gaitas, joprojām sēj, novāc ražu un ar cerībām raugās uz katru jaunu pavasari. Zemei esam uzticīgi visi – gan kopjot savu nelielo ģimenes dārzu, gan raugoties tikko sadīgušā labības laukā. Neviens nezina, cik ūdens aiztecējis pa šiem 25 gadiem Lielupē, bet to zinām droši – tik jauni mēs nesatiksimies vairs nekad, jo laika upe, tāpat kā Lielupe, plūst arvien uz priekšu. Tik spēcīgu straumi apturēt nav mūsu spēkos. Tāpēc visiem savas grupas un bijušajiem kursa biedriem vēlu: lai izdodas ieraudzīt, saprast un novērtēt, lai vienmēr kāda cerība, ko piepildīt. Un ieklausīties Džona F. Kenedija vārdos: "Nelūdziet vieglāku dzīvi. Lūdziet sev lielāku izturību."
Autore: RUDĪTE PRIKULE
Aronas pagasta
Lauterē